Biju gaidījusi ko vairāk, jo iedomājos, ka astoņas pie galda sēdošās sievietes savstarpējās sarunās atklās smieklīgas un arī bēdīgas savas dzīves situācijas, dalīsies pārdomās par attiecībām ar pretējo dzimumu un pasmiesies par sievišķīgām vājībām. Taču izrādē tika izstāstīts pavisam ikdienišķs vienas sievietes dzīvesstāsts. Kāpēc ikdienišķs – tāpēc, ka kaut ko līdzīgu piedzīvojušas vismaz 30% latviešu (un ne tikai latviešu) sievietes. Un tieši šī iemesla dēļ stāsts vairs nešķiet interesants.

Lai lubene piesaistītu gan skatītāju, gan devītā personāža – meitenes – uzmanību, režisors to liek stāstīt nevis vienai aktrisei, bet astoņām. Viņas piedalās tādā kā stāsta sacerēšanas spēlē. Ar humoru, strīdiem, pārliecināšanu un temperimentu katra pa mazam bišķītim stāstījumā ienes savu artavu. Visas aktrises (arī meitene) šo spēli nospēlē teicami.

Pavisam negaidīts man šķita izrādes noslēgums. Kaut kas pilnīgi no citas operas, jo savā prātā to vēl joprojām nespēju savienot ar dzirdēto dzīvesstāstu. Proti, visas astoņas aktrises kaut ko dažas minūtes rakstīja uz baltas papīra lapas, bet pēc tam uzrakstīto nolasīja skaļi. Un šīs pēdējās 5 izrādes minūtes mani burtiski saviļņoja, jo katra aktrise dažos teikumos mums izstāstīja kādu savas bērnības patīkamāko mirkli. Un tieši tad es sapratu, ka biju gaidījusi šāda veida izrādi nevis to, ko dzirdēju iepriekš.

Vēl jāpiemin, ka izrādē daži dialogi ir krievu valodā, un tie netiek tulkoti, tāpēc krievu valodas nezinātāji var arī nesaprast.

Izrādei piešķīru 3 zirņus, bet ceturto mazo zirnīti iedevu par pēdējām 5-ām izrādes minūtēm.

No 5 zirņiem piešķiru

Ļoti laba un aizkustinoša grāmata. Jau laikus brīdinu, ka tās lasīšanai jāparedz visa diena, jo atrauties no grāmatas nav iespējams. Pie tam sev līdzās jānoliek salvetes, jo bez asarām lasīšanas procesā neiztikt.

Grāmatas sākumā publicētajās atsauksmēs atradu vienu vienīgu teikumu, kas pasaka visu: „Smeldzīgs stāsts par mīlestību, spēju mācīties un ļaut aiziet.”

Lūisai ir 26 gadi, bet viņa vēl joprojām īsti nezina, par ko vēlētos būt un ko dzīvē vēlētos sasniegt. Jau kopš mazotnes viņa sevi salīdzina ar jaunāko, bet par Lūisu gudrāko māsu, tāpēc izjūt mazvērtības kompleksus. Jaunā sieviete, varētu teikt, ka ir diezgan pieticīga, jo ar mieru visu dzīvi pavadīt savā mazpilsētā, un viņu pilnībā apmierina darbs kafejnīcā. Vienīgais, kas Lūisu atšķir no parastas mazpilsētas meitenes – ekstravagantais ģērbšanās stils. Diemžēl kādu dienu viņa savu darbu kafejnīcā zaudē. Lai nopelnītu iztiku, jaunā sieviete piekrīt invalīda kopējas darbam.

Vils jau divus gadus pavada ratiņkrēslā. Pirms liktenīgā ceļa negadījuma viņš bija izskatīgs, sportisks un pārdrošs vīrietis, taču tagad viņš kļuvis īgns un neciešams. Vila māte pieņem darbā Lūisu, jo cer, ka viņa kļūs par Vila draugu un atgriezīs dēlā zudušo dzīvesprieku.

Lūisas un Vila satikšanās ienes pozitīvas izmaiņas abu dzīvē. Viņi ne tikai viens otrā iemīlas, bet viens no otra daudz ko mācās.

Šo grāmatu vīrs man uzdāvināja dzimšanas dienā (2013. gadā). Kā jau allaž, pirms pirkšanas viņš cītīgi pārlasīja komentārus Krievijas forumos. Tie nepievīla. Diemžēl uz to mirkli, kad lasīju grāmatu, latviešu valodā no 10 Džodžo Mojas grāmatām bija izdota tikai šī. Internetā atradu divu autores e-grāmatu tulkojumus krievu valodā: „Последнее письмо от твоего любимого” un „Девушка, которую ты покинул”. Protams, ka izlasīju. Šīs grāmatas arī bija labas (sevišķi otrā), tomēr manā skatījumā nespēja pārtrumpot „Pirms atkal tiksimies”.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata par jauniešiem, kuri cīnās ar neārstējamu audzēja slimību, kā arī par tikko plaukstošu mīlestību, jo uzdrīkstēties mīlēt vēlas arī nolemtie nāvei. Skumja, bet reizē arī ļoti gaiša grāmata, jo kas var būt jaukāks par iemīlēšanās laiku.

Protams, ka lasot grāmatu, caurcaurēm izjutu līdzjūtību pret galvenajiem varoņiem un arī apzinājos, ko mums visiem viņi vēlas pateikt, proti: „Baudiet dzīvi, jo tā ir dota vienu reizi un, diemžēl, mēs nezinām, cik ilgi.”

Lasot grāmatu, personāžus un notikumus savā prātā vizualizēju, redzot tādu kā filmu. Dažus mēnešus vēlāk noskatījos pēc grāmatas motīviem uzņemto filmu The fault in our stars. Vēl kāds laiciņš pagāja, un es secināju, ka filma nav tik spilgti palikusi manā atmiņā kā manis radītie vizualizētie tēli grāmatas lasīšanas laikā.

P.S. Vai izdevniecība gadījumā nemaldina pircējus, grāmatu izdodot ar divām dažādām vāku versijām? Varētu aizbildināties, ka tas ir atkārtots izdevums, ja tas būtu ar dažu gadu atstarpi. Taču grāmatas ar jaunu vāka versiju grāmatnīcu plauktos nonāca jau pēc pāris mēnešiem. Pat es, kaut arī biju jau šo grāmatu izlasījusi, pirmajā mirklī apjuku, jo nodomāju, ka tā ir pavisam cita grāmata.

No 5 zirņiem piešķiru

2012. gada vasarā kopā ar abiem bērniem aizgāju uz pilsētas bibliotēku ar domu, lai viņi piedalītos ikgadējā Bērnu un jauniešu žūrijā. Bibliotekāre ieteica man piedalīties vecāku žūrijā un piedāvāja izlasīt Rūtas Šepetis grāmatu „Starp pelēkiem toņiem”. Sen nebiju lasījusi kaut ko tik aizkustinoši labu un emocionāli pārsātinātu. Kad grāmatu nodevu atpakaļ bibliotekā, nolēmu, ka manā mājā tai būs iedalīta goda vieta, tāpēc aizgāju uz veikalu un nopirku. Pat pēc vairākiem gadiem grāmatu „Starp pelēkiem toņiem” ierindoju savu mīļāko grāmatu topā un ik pa laikam kādam iedodu palasīt.

Grāmatu lasot, biju tik ļoti ierauta notikumu virpulī, ka nespēju apstāties, neizlasījusi to no sākuma līdz pat beigām. Ar asarām acīs pārdzīvoju līdzi cilvēku ciešanām un apzinājos, ka līdzīgus notikumus pārcietuši ne tikai mani radi, bet ļoti, ļoti daudzi cilvēki, kas četrdesmitajos gados tika izsūtīti uz Sibīriju.