Regulāri apmeklējot grāmatnīcu, protams, biju ievērojusi Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Kaut arī tā ātri ieguva popularitāti un dažu mēnešu laikā tika izdota vairākkārtīgi, pašķirstot neizjutu vēlmi to iegādāties. Pie tam, paskatoties uz vāka noformējumu nodomāju, ka to veidojis diletants, kas maketējot neierēķināja grāmatas biezumu, tādā veidā vairākus autora vārda burtus no pirmā vāka pazaudējot. Lai gan izrāde ir par tādu smalku tēmu kā vientulība un garīgi slims cilvēks, tā mani neaizkustināja. Nenoticēju Oskara uzvedībai, jo īsti nesapratu, kas tad viņam kaiš. Pārāk nosvērts, mierīgs un lēns priekš nervu kaites un pārāk gudrs priekš garīgās attīstības traucējumiem.

Skatījos izrādi un iedomājos, ka Oskars varētu būt pieaudzis Lennebergas Emīls, jo tieši tāpat draudzējas ar vecajiem, vientuļajiem un pamestajiem.

Pieņemu, ka autors vēlējās sabiedrībai pretstatīt Oskaru, parādot, ka mūsos pazudis cilvēciskums, patiesums un bērnišķīgais naivums, taču es tam nepiekrītu, jo, strādājot skolā, cilvēciskumu, patiesumu un bērnišķīgo naivumu redzu ik uz soļa. Varbūt mums pieaugot, tas tiek paslēpts aiz biezas ārējās čaulas.

Šajā lapā apkopotas vairāku gadu fotogrāfijas.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Ieraugot Rūtas Šepetis grāmatu, biju pagalam priecīga, jo vēl joprojām atmiņā palikušas spēcīgās emocijas pēc romāna “Starp pelēkiem toņiem” izlasīšanas. Kaut gan jāatzīst, ka ar katru nākamo viņas grāmatu (“Jūras sāļums” un “Papīra sapņi”) šīs spēcīgums pamazām noplaka.

Romāns “Klusējošās strūklakas” ir izstiepts, garlaicīgs, paredzams stāstījums bez intrigas un kulminācijas, kaut tēma izvēlēta ārkārtīgi smaga. Priecājos, ka nodaļas izveidotas neierasti īsas – pāris lappuses. Pirms gulētiešanas nevajadzēja ilgi nomocīties ar lasīšanu. Droši vien var noprast, ka grāmatu lasīju ļoti ilgi. Bija dienas, kad apzinājos, ka jāpalasa uz priekšu, taču tai pat laikā meklēju ieganstu, kā lasīšanu varētu atlikt.

Romāns ir par drūmu posmu Spānijas vēsturē no 1939. līdz 1975. gadam, kad 36 gadus pēc kārtas valdīja diktators Franko. Tas bija klusēšanas laiks, kurā daudzi nonāca aiz restēm vai tika nogalināti. Šajā laikā “nepareizajiem” vecākiem ar viltu un varu tika atņemti tūkstošiem mazuļu, lai par lielu samaksu tos varētu adoptēt “pareizie” vecāki.

Romāna galvenie varoņi ir jaunieši – spāņu meitene Ana, kas strādā viesnīcā par istabeni un Daniels, kas kopā ar vecākiem ieradies Spānijā no Amerikas. Abus jauniešus satuvina tas, ka Danielam patīk fotografēt, un viņš iecerējis Spānijā iegūt labus kadrus, lai nosūtītu tos konkursam.

Lai gan no vēsturiskā viedokļa romāna tēma ir gana interesanta, tomēr daiļdarba stāstījums par abu jauniešu mīlestību mani emocionāli neiespaidoja un neaizrāva.

Sakarā ar energokrīzi un karu Ukrainā, lielās pilsētas nolēma šogad svētku salūtu nerīkot. Vienīgā pilsēta, kurā 2022. gada 18. novembrī – Latvijas 104. jubilejā – notika uguņošana, bija Ogre. Iespējams, ka šī iemesla dēļ, Ogrē uz Daugavpils šosejas izveidojās milzīgs sastrēgums.

Pirmo reizi uguņošana tika rīkota Daugavas krastā pie jaunizveidotā vides objekta “Ogres bāka”, pavisam netālu no latviešu strēlnieku piemiņas vietas. Uguņošanas laikā sniga pirmais sniegs.

Turpinājums ...