Laikā, kad tiek piedāvātas tik plašas tehniskās iespējas, uzfilmēts, manuprāt, sliktā kvalitātē. Drebelīgie un garām ātri skrejošie, acīm grūti uztveramie kadri, kas tapuši ar rokas kameru, liecina par spontānu, nepārdomātu un “ka tik ātrāk” filmas veidotāju darbu. Un vēl - ne reizi vien esmu teikusi, ka pēdējo gadu latviešu filmās bieži vien grūti saklausāms, ko aktieri runā. Te vainīga gan aktieru dikcija, gan skaņas kvalitāte, gan apkārtējie trokšņi kadrā.

Filmas sižets neuzrunāja, kaut it kā tika pacelta smaga tēma – vecuma demence. Esmu saskārusies ar Alcheimera slimību, jo vīra vecaimātei šī kaite bija komplektā ar aklumu vairāku gadu garumā. Tāpēc īsti nenoticēju, ka pāris nedēļu laikā (to secināju pēc filmā esošā gadalaika), slimība var tik strauji progresēt.

Alvīne un Ernests precējušies 25-us gadus, un abi strādā Rīgas mikrorajona pasta nodaļā. Alvīnes lielākais sapnis – aizbraukt ceļojumā uz Romu. Šī iespēja tiek piedāvāta. Tik vien kā jāpiedalās loterijā. Taču Ernests sāk nojaust, ka kaut kas nelāgs notiek ar Alvīni. Viņa kļuvusi aizmāršīga.

Pēc filmas noskatīšanās radās vairāki jautājumi filmas veidotājiem.

1. Cik tad īsti Alvīne veca? Ernests nosauca divus gadskaitļus – 1951 un 1961. Ja pirmais skaitlis ir īstais dzimšanas gads, tad Alvīnei nedaudz pāri 70 un tāda viņa filmā arī izskatās, bet, ja īstais ir 1961. gads, tad pensija vēl nav pienākusi, un aktrise diemžēl izvēlēta nedaudz par vecu.

2. Pāris precējies 25-us gadus. Ja matemātiski parēķina, tad Alma apprecējusies apmēram 40 gadu vecumā. Vai viņai pirms šīm laulībām nav bijuši bērni? Un Ernestam arī nav bērni? Un mazbērni? Nekas tāds netika pieminēts, jo laikam filmas veidotājiem šķita, ka dramatiskāk izskatīsies, ja vientuļie seniori ar savām problēmām mēģinās tikt galā bez jaunākās paaudzes iesaistīšanās.

3. Pastā katram uz darbavietas galda bija moderns dators, kas pavisam nesaderēja ar galveno personāžu tēliem, jo skatītāji vien redzēja, kā viņi pāršķiro vēstules vai žurnālus ar rokām un neko datoros neievada. Drīzāk datori šajā filmā pildīja interjera elementa funkciju.

4. Kamdēļ skatītājs uzzina, ka Ernests kādreiz bijis gaisa vingrotājs cirkā, bet neko neuzzina par Alvīnes profesiju? Kopš kritiena Ernests baidās no augstuma. Nu un kas. Daudzi arī bez kritiena baidās no augstuma un no lidošanas. Īsti nesapratu vēstījumu, ko Ernests vēlējās panākt, kad mēģināja atsākt iet pa virvi. Biju domājusi, kā tā varbūt viņš cer sapelnīt naudu ceļojumam, taču šī sižeta līnija tālāk netika attīstīta.

Koncerta 1. daļā skanēja Džordža Gēršvina koncerts klavierēm un orķestrim Fa mažorā. Neteikšu, ka mūzika gāja pie sirds, taču ar interesi vēroju Andreja Osokina virtuozitāti un līdzpārdzīvojumu. Pāris reižu pievēru acis, mēģinot sajust mūziku vien ar dzirdi, taču baidījos iemigt.

2. daļā spēlēja tikai orķestris. Pūšamie instrumenti līdz ar metāliskajām skaņām skatuves gaismās izstaroja kustīgu spožumu, kas vēl vairāk papildināja gada gaidītāko svētku noskaņu. Mirdzums uz skatuves pēc koncerta turpinājās ar tūkstošiem lampiņu mirdzumu pilsētas ielās.

No 5 zirņiem piešķiru

Romānā aprakstītie notikumi norisinās Aļaskā. Kur vēl citur vienkopus varētu satikt vientuļniekus ar ne tik labu pagātni, ja ne te – pasaules nostūrī, kur šaujamieroči un medības ir ikdienišķa padarīšana.

Pēc aprakstītā jāsecina, ka ciematā dzīvo vien pāris cilvēki. Nerunīgais Benedikts, kas skumst pēc projām aizbraukušā brāļa. Besa (Elizabete), kas šurp atbraukusi pieskatīt desmit gadus vecu puisēnu cerībā, ka šādā veidā spēs aizbēgt no vainas apziņas. Vjetnamas kara veterāns Frīmans, kas te ieradies pirms diviem gadiem kāda traģiska notikuma rezultātā. Vēl te mitinās Kols - Benedikta ģimenes draugs, kas gadiem ilgi spējis noslēpt pastrādātās neģēlības, kā arī Kola pudeles brālis – brutālais Klifords.

Sniega vētras laikā pazūd puisēns. Meklējot viņu, atklājas katra personāža domas un pagātnes grēki.

Kaut gan romāns ieguvis vairāk kā desmit godalgas, manuprāt, tas neattaisno cerības. Lasās gan ātri, jo grāmatai 175 lappuses un īsas nodaļas.

Citāti

Turpinājums ...