1. lappusē – Bodensee ezers, Montafon kalnu reģions

2. lappusē – Davos un Klosters kalni, Säntis kalns

3. lappusē – Pilsētas (Friedrichshafen, Meersburg, Lindau, Konstanz)

4. lappusē – Pilsētas (Bregenz, Lugano, Vaduz), Mainau sala

5. lappusē – Reinas un Tribergas ūdenskritumi, Dzegužpulksteņu parks, Brīvdabas muzejs

 

 

Ceļojuma plānošana

Dēļ Covid-19 divus gadus visa ģimene nebijām devušies lielajā vasaras ceļojumā, tāpēc 2022. gada sākumā nolēmu pārraut šo ieilgušo mājās sēdēšanas saiti. Visi četri pandēmijas laikā bijām paspējuši jau divas reizes izslimot, tāpēc kovids nelikās vairs tik biedējošs un spēcīgs, lai spētu atturēt no patīkamiem dzīves mirkļiem.

2018. gadā visi četri pavadījām vairākas skaistas dienas Alpu kalnos (ceļojuma aprakstu var izlasīt šeit), tāpēc arī šoreiz nolēmu izvēlēties dabas mīļotājiem domātu “Impro” ceļojumu ar kalnu skatiem – “Viens ezers – četras kalnu zemes”. Ceļojuma apraksts piesaistīja ar to, ka bija plānots pabūt vairākās Alpu kalnu valstīs – Šveicē, Lihtenšteinā, Austrijā un Vācijā, bet tai pat laikā nakšņošana notika vienā viesnīcā Bodensee ezera krastā.

Lidojām no Rīgas līdz Milānai (un otrādi). Līdz Vācijas pilsētai Friedrichshafen, kur bija ieplānota mūsu naktsmītne, ar autobusu bija jābrauc apmēram 340 km. Piecu stundu laikā šķērsojām četru valstu robežas: Itālijas, Šveices, Austrijas, Vācijas.

Tā kā Šveice un Lihtenšteina neietilpst Eiropas Savienībā, norēķināšanās par pirkumiem notiek ar Šveices frankiem, kuru kurss gandrīz sakrīt ar eiro kursu (franks nedaudz vērtīgāks par eiro). Pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu cilvēku Šveice skaitās viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Interesanti, cik viņi pelna, jo šajās abās valstīs viss ir daudz dārgāks nekā pie mums. Piemēram, Lihtenšteinā par ātrās ēstuves pusdienām četriem cilvēkiem samaksājām apmēram 90 frankus, kas tuvojas 100 eiro (kartupeļi frī + šnicele + dažas kāpostlapas maksāja 19 frankus, bet kola – 4 frankus). Arī mobilo telefonu sakari šeit ir dārgi. No Šveices zvanot uz Latviju, 1 minūte maksā 1 eiro, bet īsziņas nosūtīšana – 28 centi. Lai nebūtu lieku pārsteigumu, saņemot rēķinu, braucot cauri šīm valstīm, slēdzām laukā mobilos datus.

Jārēķinās, ka arī braucieni ar pacēlājiem un trošu vagoniņiem nav no lētajiem. Vienam cilvēkam tie var izmaksāt no 35 līdz 60 eiro (Šveicē 55 franki).

Kalni ir mānīgi. Tajos viena pārgājiena laikā var būt gan saulains, gan lietains. Viens mūsu pārgājiens notika pēc lietainas nakts, kad kalna masīvu rīta agrumā klāja migla. Bija tādas vietas, kur nevarēja redzēt, kas atrodas 20 metrus uz priekšu. Līdz ar to šādā laikā iespējams apmaldīties pat uz pazīstamas takas.

Ejot kalnos, vēlams nodrošināties ar:

1. slēgtiem mitrumizturīgiem apaviem, kam zole ar dziļu protektoru (ideāli, ja ir pārgājiena zābaki ar nelieliem stulmīšiem, lai būtu nostiprinājums pie potītes, jo, staigājot pa akmeņaino taku, jānodrošinās pret potītes izmežģīšanu);

2. mugursomu;

3. jaku vai džemperi;

4. lietus mēteli un/vai plēves apmetni;

5. mobilo telefonu (kaut arī var būt kalni, kur sakari nav iespējami);

6. kalna karti ar taku norādēm;

7. ūdens pudeli;

8. uzkožamo (mēs atklājām, ka, ejot kalnos vasaras karstumā, vislabākais ēdiens ir ābols, jo nesaspiežas mugursomā un tā sula veldzē sausumu mutē;

9. saulesbrilles (it sevišķi saulainā dienā);

10. cepure vai viegls apmetnis uz galvas/pleciem, jo saulainā laikā nenoslēptās ķermeņa daļas var apdegt;

11. saules aizsargkrēms un krēms pēc sauļošanās.

Viesnīcai pretējā ceļa pusē atradās veikals REWE. Lai arī skan nedaudz bomzīgi, bet katru dienu uz veikalā esošo depozīta punktu aiznesu tukšās plastmasas pudeles. Pie mums par vienu pudeli tiek atgriezti 10 centi, bet Vācijā – 25 centi. Vēl šajās valstīs jārēķinās, ka visi veikali svētdienā būs ciet - arī pārtikas. To sapratu, kad kārtējo rītu ar plastmasas pudeļu maisiņu devos uz veikalu, bet tā durvīm priekšā bija aizvilkts metāla žodziņš.

 

Nebūtu korekti attiecībā pret ceļojuma firmu, ja es turpinājumā pārstāstītu visu ceļojuma maršrutu, tāpēc savus iespaidus atrādīšu fotogrāfijās un nelielos komentāros.

Turpinājums ...

Filozofiskas pārdomas par klusumu, skaņām un mums pašiem. Ātri izlasāms teksts, kas mani sevišķi neuzrunāja, jo likās haotisks un sagrābstīts gan par šo, gan par to. Grāmatas sākumā tika pateikts, ka autors atradis 33 atbilžu variantus uz saviem uzdotajiem jautājumiem par klusumu (Kas ir klusums? Kur tas ir? Kādēļ šobrīd tas ir svarīgāks nekā jebkad agrāk?”). Diemžēl nespēju saskaitīt tik daudz.

Tas, ka man šī grāmata negāja pie sirds, neliecina, ka nemīlu un nemeklēju klusumu. Atgriežoties pēc darba dienas skolā, es labprāt pāris minūtes vēlos atgulties savā istabā netraucēta. Pilnīgā klusumā. Ar aizvērtām acīm. Tā, lai spētu atslēgties no skolas trokšņa un dinamiskā ritma. Vēl man klusumu palīdz sagādāt un uzturēt līdzās dzīvesvietai esošais mežs.

Bez klusuma pasaulē ir vēl arī citas ar mums pašiem saistītas sajūtas, piemēram, mēs redzam, bet īsti neredzam vai arī mēs dzirdam, bet īsti nedzirdam. Tehnoloģijas atņem mums ne tikai klusumu, bet arī spēju sadzirdēt un saredzēt vairāk par to, ko mēs dzirdam un redzam.

 

Citāti par klusumu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

 

Romāna galvenās varones ir divas Afganistānā dzīvojošas dažāda vecuma sievietes - Marjama un Leila, bet laika periods, par kuru veidots stāstījums, aptver vairākus gadu desmitus – no 1974. līdz 2003. gadam.

 

Marjama bija ārlaulībā dzimis bērns. Viņas tēvam Džalīlam, kas skaitījās pietiekami turīgs, bija trīs sievas un deviņi citi bērni, bet Marjamas māte bija vienkārša kalpone, kurai, paliekot stāvoklī, nācās pamest Džalīla māju. Lai gan tēvs meiteni apciemoja katru nedēļu, Marjama jau kopš bērnības izjuta to, ka viņa ir negribēta. Māte ne reizi vien atgādināja, ka meita ir “nelikumīga persona, kurai nekad nebūs likumīgu tiesību uz to, kas pieder citiem cilvēkiem – uz mīlestību, ģimeni, mājām un piederību.” Kad Marjama sasniedza 15 gadu vecumu, viņas mīlestību nodeva arī tēvs, kuru viņa dievināja vairāk pat par savu māti. Marjama pret pašas gribu tika izprecināta vecam, vardarbīgam vīram Rašīdam, kuram viņa gluži kā kalpone izdabāja gandrīz trīsdesmit gadus. Diemžēl piepildījās mātes pareģojums, ka Marjamai dzīves laikā būs nepieciešama tikai viena prasme – prasme paciest. Tā viņa ilgu laiku arī dzīvoja, juzdamās vientuļa, neglīta, neizglītota un nevērtīga.

 

Leila bija gudra meitene, kurai tēvs paredzēja spīdošu nākotni. Viņš uzskatīja, ka “laulības var pagaidīt, izglītība – nē.” Diemžēl karš (padomju Krievijas iebrukums Afganistānā) salauza Leilas izsapņoto nākotni. Abi vecākie brāļi krita karā, māte no pārdzīvojumiem ieslīga dziļā depresijā, labākais bērnības draugs Tarīgs kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Beidzot, kad arī Leilas ģimene nolēma bēgt no kara, notika nelaime, kas Leilu satuvināja ar Marjamu. Ne uzreiz, bet pamazām. Leila un Marjama kļuva kā meita un māte.

 

Romāns atspoguļo austrumu sieviešu nevērtīgumu, salīdzinot ar vīriešiem. Kad pie varas nāca tālibi, tika pasludināti likumi. Lūk, daži no tiem.

“Uzmanību sievietēm!

Jums jāuzturas mājās. Sievietei neklājas bezmērķīgi klaiņot pa ielām. Ja izejat ārpus mājas, tas jādara vīriešu kārtas radinieka pavadībā. Ja jūs noķers uz ielas vienu, jūs sitīs un aizsūtīs atpakaļ uz mājām.

Jūs nedrīkstat atsegt seju. Uzturoties ārpus mājām, jums jāvalkā burka*. Ja nepakļausieties, jūs sitīs ļoti stipri.

Lietot kosmētiku aizliegts.

Rotaslietas ir aizliegtas.

Jūs nedrīkstat valkāt skaistu tērpu.

Jūs nedrīkstat runāt, ja vien jūs neuzrunā.

Jūs nedrīkstat saskatīties ar vīriešiem.

Jūs nedrīkstat smieties sabiedriskās vietās. Ja to darīsiet, jūs sitīs.

Jūs nedrīkstat krāsot nagus. Ja to darīsiet, jums nogriezīs pirkstu.

Meitenēm aizliegts apmeklēt skolu. Visas meiteņu skolas nekavējoties tiks slēgtas.

Sievietēm aizliegts strādāt algotu darbu.

Ja jūs pieķers laulības krāpšanā, jūs nomētās ar akmeņiem līdz nāvei.”

 

Lasot par kara laiku, kad Afganistānā iebruka padomju Krievijas karaspēks, acu priekšā redzēju pašreizējo Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Pagājuši 40 gadi, bet nekas nav mainījies. Tā pati vardarbība, vakumbumbas, mīnas, uz kurām uzkāpjot, tiek zaudēti locekļi vai arī dzīvības, kā arī kasešu bumbas, kas līdzinās krāsainām mantiņām, ko bērni aiz nezināšanas var paņemt rokās. Skumji.

 

Šī paša autora romāns “Pūķa ķērājs” man tomēr šķita saistošāks un spēcīgāks.

 

* burka – vienlaidus auduma gabals, kas nosedz visu ķermeni, bet virs acīm iestrādāts siets.