Ziemassvētkos saņēmu dāvanā nelielu grāmatu, ko tajā pat vakarā arī izlasīju. Manuprāt, daudz liekvārdības, kas ietver vairākkārtēju atkārtošanos par vienu un to pašu. Arī no maketēšanas viedokļa neekonomiski aizpildīti lapu atvērumi, uz kā rēķina varēja samazināt kopējo grāmatas lappušu skaitu, tādā veidā saudzējot dabu.

Sižeta līnija tādā bišķi vecmodīgā stilā, īpaši par to, ka skolas salidojumā viens izstāstījis dzīves pamācošu pasaku “Kurš pievācis manu Sieru?”, bet pēc pasakas noklausīšanās bijušie klases biedri pārrunājuši, kā viņiem dzīvē gājis ar to Siera pazaudēšanu un jaunā Siera iegūšanu. Papētīju, kurā gadā grāmata tapusi. Izrādās -  tālajā 1999. gadā. “Zvaigzne ABC” to izdevusi 2000. gadā un tagad – 2023. gadā – pārpublicējusi vēlreiz. Vairāk kā 20 gadi ir pietiekami ilgs laika periods dzīves gudrību pasniegšanas stila mainībai.

Novērtēju tikai ar diviem zirņiem, jo izklāstīta priekš manis sen zināma atziņa, ka vienmēr jābūt ne tikai gataviem pārmaiņām, bet jārod sevī arī iekšējs gribaspēks mainīties.

Citāti, kas secīgi atklāj grāmatas galveno domu

Turpinājums ...

Nebija ne stimuls, ne vēlme nodoties Ziemassvētku dekorēšanas priekiem. Apviju ap mākslīgo egli tik vien kā lampiņu virtenes, un vairākas kastes ar rotājumiem, kas glabāti gan no manas, gan jaunākās paaudzēs bērnības, atvērtas noliku istabā, kur bija paredzēta svinīgā apdāvināšana.

Saņemot dāvanas, piedāvāju ierasto priekšnesumu vietā no kastēm paņemt vienu egles rotājumu un, pastāstot, kāpēc izvēlējās tieši šo, pakārt eglītē. Tādā veidā mums dāvanu saņemšana tika apvienota ar patīkamiem atmiņu stāstiņiem un arī ar kopīgu egles rotāšanu.

No 5 zirņiem piešķiru

Karā piedzīvotais Tomu atsvešina no sabiedrības. Viņš izvēlas būt saskaņā ar sevi un dabu, tāpēc piesakās par bākas uzraugu Jānusa bākā, kas atrodas uz nelielas salas 3 stundu laivas braucienā no Austrālijas krastiem. Ik pēc trim mēnešiem pārtiku un nepieciešamās lietas līdz salai nogādā laiva, bet ik pēc trim gadiem bākas uzraugam pienākas neliels atvaļinājums, lai paciemotos kontinentā.

Mīlestības vadīta, līdz ar Tomu uz vientuļās salas piekrīt doties arī Izabella. Tomam un Izabellai ar visu jātiek galā pašiem - gan ar dabas stihijām, gan ar veselības problēmām un pat dzemdībām. Izabellai nekādi neizdodas tikt pie bērniņa, līdz kādā vētras naktī krastā tiek izskalota laiva ar zīdainīti. Toms un Izabella ir smagas izvēles priekšā. Vai ziņot vai arī noklusēt un mazo meitenīti izaudzināt kā savu. Izabellas lūguma vadīts, Toms, kaut arī iekšēji apzinās šī soļa sekas, piekrīt bērnu paturēt kā savējo.

Liktenīgais lēmums turpmāk ietekmēs vairāku cilvēku dzīves, jo izrādīsies, ka tas, kas vienam šķitīs patiesība, - otram skaitīsies nodevība, jo ne vienmēr patiesība sevi attaisno. Mēdz būt situācijas, kad tā rada vilšanos, sagrauj attiecības un liek izdarīt smagu izvēli, kur izmisums un bailes mijas ar niknumu un atriebību.

P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma “The light between oceans”.

Citāti

Turpinājums ...

Skatuves centrā novietotas klavieres, un izrādes laikā skatītāji izbauda klātesošu mūziku. Viens Emīls Dārziņš izspēlē emocijas skaņās, bet otrs Emīls Dārziņš izspēlē emocijas vārdos.

Izrāde atspoguļo Emīla Dārziņa pēdējo divu dzīves gadu traģisko pusi gan mūzikas jomā, gan personiskajā dzīvē, kas, iespējams, bija par iemeslu tam, ka komponists mira gana jauns – trīsdesmit piecu gadu vecumā. Komponēšana, klavierstundu pasniegšana un mūzikas recenziju rakstīšana – trīs nodarbes, kas prasīja lielu garīgo piepūli, bet diemžēl netika pienācīgi atalgotas. Mūžīgais naudas trūkums, kā arī apmelojums par simfoniskā tēlojuma “Vientuļā priede” plaģiātismu, komponistu salauza kā personību. Aizvainojuma un iespējams - arī depresijas vadīts, 1908. gada janvārī viņš iznīcināja vairākus savus muzikālos sacerējumus. Līdz mūsdienām saglabājies tikai 41 skaņdarbs. Arī slavenais Melanholiskais valsis ir paglābts tikai pateicoties tam, ka pie diriģenta atradās orķestra notis.

Apgarots ar domu, ka latviešiem jārada savas kultūras vērtības, Emīls Dārziņš 1908. gadā sāka rakstīt pirmo latviešu operu Rožainās dienas. Atnākusi pēc izrādes mājās, internetā pārlasīju pieejamo Dārziņa autobiogrāfiju. Gribējās zināt, kas noticis ar viņa rakstīto operu “Rožainās dienas”, jo pirmā latviešu opera skaitās Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1920. gadā. Izrādās - no operas “Rožainās dienas” saglabājušies tikai fragmenti. Pārējais gājis bojā Pirmā pasaules kara gados.