Lai mazinātu satraukumu pirms kāda svarīga skolas konkursa vai pasākuma, meitai uz mobilo tālruni sūtīju pašas sacerētu pantiņu par Runčuku Punčuku. Mazais kaķēns, protams, bija viņa. Ļoti cerēju, ka pantiņš meitai liks pasmaidīt un pirms svarīgā notikuma nedaudz nomierināties. 

Turpinājums ...

Svinību sākums bieži vien ir neveikls, jo ciemiņiem svešā mājā grūti iejusties, un var gadīties, ka ciemiņi savā starpā nemaz nav pazīstami. Lai visi nedaudz atraisītos, piedāvāju divus variantus, kā svinību sākumā bērnus iesaistīt kopīga darbiņa veikšanā. Šos papīrdarbus ar prieku darīs gan zēni, gan meitenes. 

Cepures (1.) gatavošana. Konusveida cepuri (skat. piegrieztni) savienojuma vietā sastiprina ar divpusējo līmlenti un skavotāju, bet pēc tam izrotā. Cepures apakšmalā ar šujamadatu izdur caurumus; iever apaļo gumiju, un tās galus nostiprina ar mezglu.

Maskas (2.) gatavošana. Maskai par pamatu izmanto briļļu piegrieztni (skat. piegrieztni). Tikai nedaudz izdomas, un brilles var pārtapt par dažādiem tēliem – dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem, augiem un pat briesmoņiem. Maskas sānos ar šujamadatu izdur caurumus; iever apaļo gumiju, un tās galus nostiprina ar mezglu.

Ciemiņi kopīgi var izgatavot arī Jubilejas plakātu.

Kad meitai bija trīs vai četri gadiņi, viņa, tāpat kā citi bērni, gaidīja ciemos atnākam Lieldienu zaķi. Kā pateicību par krāsainajām olām, meita zaķim sagatavoja nelielu dāvaniņu, kas tika atstāta istabā. Pirms iešanas gulēt, virtuvē atvērām logu, bet no virtuves līdz istabai uz grīdas izklājām no aplikācijas papīra izgrieztas pēdiņas, lai zaķis mācētu atrast ceļu līdz savai dāvanai.

No rīta uzreiz pēc pamošanās meita skrēja uz istabu, lai pārbaudītu, vai Lieldienu zaķis saņēmis dāvaniņu. Tad viņa pa visu māju izmisīgi meklēja Lieldienu zaķa noslēptās olas. Visbeidzot, kad tika līdz virtuvei, pamanīja zaķa atstātās „pēdas”. Uz galda līdzās atvērtajam logam bija izstumdīti un apgāzti trauki, pa galdu mētājās maizes drupačas un izbiris cukurs. „Neveikls gan tas Lieldienu zaķis! Viņam laikam bija grūti pa logu tikt iekšā,” es noteicu un pie sevis pasmaidīju.

1. Vecgada vakara tradīcija. Pirms vairākiem gadiem, pastaigājoties pa mežu, mums iepatikās viena maza eglīte. Nolēmām, ka tā būs mūsu ģimenes eglīte. Tagad ik gadu 31. decembrī (gan lietū, gan sniegā – kā nu kuro gadu sanāk) mēs dodamies līdz eglītei, lai to izrotātu ar dārzeņu virtenēm. Ja pirmajos gados eglīte bija mazāka par bērniem, tad tagad tā jau pāraugusi tēti.

2. Vecgada vakara tradīcija. Visa gada garumā ik pa laikam es filmēju ģimenes pasākumus. Nofilmēto materiālu parasti nevienam nerādu līdz pat 31. decembrim. Vecgada vakarā mēs visi kopīgi skatāmies filmiņas, lai atmiņā atsvaidzinātu visu, kas ar mums noticis gada garumā. Tas ir ļoti interesants un jautrs pasākums.

3. Vecgada vakara tradīcija. Katrs ģimenes loceklis raksta vēstuli, ko vēlētos izdarīt vai sasniegt jaunajā gadā. Vēstules tiek ieliktas aploksnē, un to atver tikai pēc gada, tas ir, nākamā gada vecgada vakarā. Tad, ja vēlas, tekstu izlasa skaļi un visi pārspriež, kuras no vēlmēm ir piepildījušās un kuras nav piepildījušās.