Kā jau visi pirmskolas un sākumskolas vecuma bērni, arī manējie rotaļās atainoja ikdienā redzētās situācijas.

1. Veikals. Uzsākot spēlēt veikalu, uz galda tika izlikta prece: apģērbs, rotaļlietas, pārtika u.c. Lai nebūtu jāizmanto īstie augļi un dārzeņi, tos izgatavoju no papīra papjemaše tehnikā (gatavošanas gaita aprakstīta manā grāmatā “100 radošas idejas. Rudens” un žurnālā “Mans Mazais”). Viens no svarīgākajiem veikala inventāriem bija svari, kas saglabājušies no maniem vecvecākiem. Lai tie izskatītos pievilcīgāki, nokrāsoju košās krāsās. Kā nauda tika izmantotas plastmasas ripiņas no galda spēles. Protams, ka tirgošanās procesā neiztika arī bez kaulēšanās.

Turpinājums ...

Diemžēl mūsmājās dzīvnieku nebija, tāpēc bērni ar prieku brauca uz Latgales laukiem. Tur cauras dienas varēja noņemties ar cāļiem, vistām un trušiem. Protams, ka netika aizmirsts arī kaķis un suns.

1.Cāļu un vistu dresēšana. Kad bērni bija mazi, viņi pieradināja cāļus un vistas. Tie tupēja gan uz bērnu izstieptajām rokām, gan uz viņu pleca un galvas. Daži cāļi nebaidījās vizināties pat dēla rotaļu mašīnītē. Gailis no vistām arī neatpalika, jo to varēja mierīgi turēt klēpī un glāstīt. Mīļākajiem cāļiem un vistām tika piešķirti pat vārdi.

Turpinājums ...

1. veids

Pirms desu cepšanas sagatavo metāla sietiņu. To var aizņemties no virtuves plīts. Nākamais solis - uzmanīgi izņem velēnu un izrok bedri. Vēlams, lai bedres izmērs būtu mazāks par metāla sietiņa izmēru, jo tādā gadījumā sietiņu varēs atbalstīt uz bedres malām. Ja bedre izrakta lielāka kā sietiņš, tad jāizdomā, kā sietiņu atbalstīt. Ja izmanto koka balstus (skat. foto), tad jāraugās, lai tie ugunskurā nesadeg. Kad desas uzceptas un ogles apdzēstas, ugunskuram virsū uzber zemi un bedri noslēpj, uzliekot tai virsū velēnu.

2. veids

Pie metāla stieņa, kas tiek iedzīts zemē, krusteniski piestiprināts metāla sietiņš uz kāta. Tas pēc formas līdzinās badmintona raķetei (Sāmsala, Igaunija).

3. veids

Par grilu var izmantot pat auto diskus (Doles salas Daugavas muzejā).

Nekur un nekad speciāli neesmu mācījusies matu griešanas mākslu. Tas sanāca kaut kā pats no sevis. Pirmo reizi iemēģināju roku augstskolas laikā, kad vasaras mēnešos strādāju studentu vienībā. Toreiz kā izmēģinājuma trusīši pieteicās puiši. Gadījās visādi – gan labāk izdevušies griezumi, gan tādi, kuru dēļ turpmākās nedēļas nācās staigāt cepurē. Vēlāk piešāvos. Matus griežu vēl joprojām. Vīrs frizētavu nav apmeklējis vairāk kā 20 gadus. Arī dēls nekad nav sēdējis īsta friziera krēslā. Meita gan vienreiz pamēģināja, un ar to visi prieki beidzās, jo pēc friziera apmeklējuma man nācās pielabot viņas jauno griezumu.

Matu griešana mūsu mājās, varētu teikt, ka ir pat interesants pasākums, jo frizējamais, kamēr es griežu matus, skatās televizoru, planšeti vai telefonu.