No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata, kas mani atgrieza bērnības vasarās un sajūtās. Lai gan aizraujoša, taču nespēju izlasīt vienā piegājienā. Ik pa laikam vajadzēja nolikt malā un “sagremot izlasīto”.

Sižets veidots neierastā stilā – pagātne 20 gadu garumā tiek ritināta uz priekšu, bet tagadne diennakts griezumā tiek šķetināta atpakaļgaitā, līdz abas laika vienības satiekas vienā punktā. Tas ļauj lasītājam saglabāt interesi līdz pat pēdējam teikumam.

Tai liktenīgajā vasarā, kas uz visu turpmāko dzīvi dziļi zemapziņā paslēpa izjustās bailes, vainas apziņu, neizrunāto un sēras, Nilam bija 13, Benjaminam – 9, bet Pjēram – 7. Trīs raksturā atšķirīgi brāļi, kas turējās kopā, taču notikums un vecāku (īpaši mātes) vēsā, nevērīgā attieksme pret dēliem, viņus pamazām attālināja vienu no otra.

Nils it kā dzīvoja citā telpā - vienmēr izlikās, ka strīdus nedzird un konfliktus neredz. Nepatīkamas situācijas centās apiet ar līkumu. Benjamins apkārt notiekošo uztvēra emocionāli. Viņam ļoti būtiska bija tuvība ar vecākiem, tāpēc viņš vienmēr centās atrasties tiem līdzās, ieklausījās viņu sarunās un strīdos. Par tādiem krieviski mēdz teikt: “ушки на макушке” (tulkojums – ausis uz pakauša; teiciena nozīme – pastiprināta uzmanība, modrība). Savukārt Pjērs, cīnoties ar savām bērnības bailēm, pazemojumu un vecāku uzmanības deficītu, izaugot kļuva par kausli.

“Nevienā brīdī, pat tad, kad bija piedzērusies, mamma nerunāja par savām nelaimēm, un nekad neapvaicājās par (domāts - bērnu) likstām”. Neviens no brāļiem nezināja, kā uzvesties, ieskatīties otram acīs, jo nebija iemācīti dalīties ar sajūtām. Šajā ģimenē katrs sāpi nesa sevī iekšā, tāpēc pamazām atsvešinājās. Vai mātes pirms nāves izteiktā vēlme spēs brāļus atkal apvienot, atgriežot bērnībā?

Kad grāmatas pēdējās lappusēs tiek atklāts lasītājam negaidīts pavērsiens, rodas vēlme grāmatu pāršķirstīt vēlreiz. Vai tiešām tas ir iespējams, ka psihiska trauma izmaina atmiņu?

Grāmata laba, bet, manuprāt, vāka noformējums īsti neatbilst saturam. Par kalniem tur nebija nekāda runa, un galvenie personāži arī bija vairāk nekā divi.

 

Internetā izlasīju informāciju, ka autors šajā romānā daļēji atspoguļo savus pārdzīvojumus bērnībā. Arī viņi ir trīs brāļi, kas pieaugot atsvešinājās. Autors - Benjamins. Doma par šo romānu radās pēc mātes (arī alkoholiķes) nāves, kad, kārtojot mantas, tika atrasta viņas vēstule.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

 

12 gadu vecumā pēc traģiska notikuma Natālija pametusi savu mājvietu pie Mosmarkenes purva. Pagājuši 15 gadi un nu viņa atgriezusies jau kā bioloģe, lai purvā veiktu biotopu pētījumus. Purvs ir “pārejas josla starp cietzemi un ezeru, starp sausumu un slapjumu, starp mīkstu un cietu. Starp dzīvību un nāvi…” Jau kopš bērnības Natālija dzirdējusi nostāstus par pazudušiem cilvēkiem, kas it kā tikuši upurēti purvam, tāpēc purvs vietējiem iedveš bailes.

Purvā notiek aizdomīgs negadījums ar Natālijas paziņu Juhannesu. Lai gan izmeklēšanā tiek iesaistīts policijas inspektors Leifs, lielāka nozīme purva misticisma atklāšanā ir fotogrāfei Majai.

Detektīvromāns, kas rada intrigu, jo balansē uz pārdabiskā un realitātes robežas. Patika aprakstītā purva gaisotne, ko savā prātā spēju iztēloties kā daļu no šausmu filmas. Romāna epilogā autore tomēr atļāvās lasītāju pakacināt un pabaidīt. Lai gan situācija atrisinājās, tomēr kaut kāds noslēpums purvā ir palicis.


Pauluss Hohgaterers “Dzīves saldme”

02.07.2023.

No 5 zirņiem piešķiru

   

Romāns sākas ar kāda veca vīra slepkavību, kam tiek sašķaidīta (sadragāta) galva. Izmeklēšanu veic komisārs Kovačs, taču paralēli viņa darbībai pilnīgi nesaistīti aprakstīta psihiatra Horna ikdiena ar saviem pacientiem. Viena no Horna pacientēm ir mazā Katarina, kas, pagalmā ieraugot vectētiņa līķi, no bailēm zaudējusi valodu.

Sarežģīts teksts. Nācās vairākkārtīgi pārlasīt rindkopas, jo brīžiem nesapratu, par ko iet runa. Bezgala daudz personāžu, kurus nav iespējams atcerēties. Autors pēc profesijas ir psihiatrs, tāpēc droši vien aprakstīja pacientu anamnēzi no savas pieredzes, tādā veidā lasītājam radot priekšstatu, ka konkrētajā pilsētiņā mīt ļoti daudz psihopātu, un visi no tiem varētu būt aizdomās turamie.

Bija nodaļas, kas uzrakstītas 3. personā (viņš), un bija nodaļas, kas uzrakstītas 1. personā (es). Nesaprotu, kāpēc. Varbūt, lai musinātu lasītājus, liekot domāt, ka slepkava ir tas, ko apraksta 1. personā.

Darbu neuztvēru kā kriminālromānu. Spriedzes nebija. Lasījās ļoti lēni, bet pamest negribēju. Kopumā romānu varētu raksturot ar trīs vārdiem - psihiski, vardarbīgi, murgaini. 

“Kurš uz kaut ko tādu ir spējīgs? (..) Cilvēks, kuram ir problēmas ar dzīves saldmi, lūk, kurš ir uz to spējīgs.” Jāatzīst gan, ka grāmatas virsrakstam ir zināma saikne ar vainīgo.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

   

Romāns par vientuļu un psiholoģiski sagrautu divdesmit piecgadīgu sievieti Sāru (bērnībā saukta par Sisi; tekstā parādās arī Tiha), kas pirms septiņiem gadiem aizmukusi no vecāku mājām un apmetusies ģimenes vasarnīcā. Katru dienu (protams, izņemot pāris ziemas mēnešus) viņa mēro vairākus desmitus kilometru pa ierastajām takām mežā, lai salasītu sēnes un par nelielu atlīdzību nodotu tās vietējā ēstuvē. Sāra ir laba sēņu pazinēja, jo bērnībā kopā ar tēvu divatā bieži devusies sēņot. “Es nekad neliku nomanīt, ka man sēnes nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai būtu kopā ar viņu (..) Nekad mūžā neesmu bijusi vairāk laimīga kā toreiz, kad kopā ar tēti staigāju pa mežu.”

Sāra tēvu dievināja, tāpēc liels trieciens bija deviņu gadu vecumā, kad tēvs viņu pametis mežā vienu pašu, bet pēc tam vakaros sācis nākt pie meitas uz istabu. Autore izvairās lasītājam pateikt, kas īsti tur noticis. Vai tā bija seksuāla vardarbība glāstu veidā, vai piespiedu dzimumakts, vai maza bērna fantāzijas, ko varētu sasaistīt ar šizofrēnijas murgiem un vajāšanas māniju, vai pārdzīvojumu refleksija uz brāļu attiecībām ar māsu, vai arī sekas pēc nelaimes gadījuma. Uz grāmatas beigām Sāra piemin izvarošanu, bet tai pat laikā atzīstas, ka “astoņpadsmit gados ar vislielāko varbūtību es biju pēdējā jaunava klasē, lai gan nebūt nebiju tā neglītākā.” Izvarota un jaunava?

Dīvaina likās arī mātes uzvedība. Viņa meitu nav ne aizstāvējusi, ne pasargājusi, bet izvēlējusies klusēt.

Kaut kas mani tomēr attur noticēt autores aprakstītajai situācijai. Kāpēc Sāra, lai gan no tēva puses piedzīvojusi vardarbību, jau septīto gadu pieļauj sev atkal un atkal izdzīvot bērnības laimīgos mirkļus mežā sēņojot? Kāpēc viņa tik ilgu laiku nespēj saraut šīs saites ar atmiņām par tēvu? Kāpēc viņa neko nepastāsta saviem brāļiem?


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vai tad, kad skatoties spogulī, cilvēks sevi sāk uztvert kā vecu, viņš sāk novecot arī mentāli?


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā