No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Romāna galvenās varones ir divas Afganistānā dzīvojošas dažāda vecuma sievietes - Marjama un Leila, bet laika periods, par kuru veidots stāstījums, aptver vairākus gadu desmitus – no 1974. līdz 2003. gadam.

 

Marjama bija ārlaulībā dzimis bērns. Viņas tēvam Džalīlam, kas skaitījās pietiekami turīgs, bija trīs sievas un deviņi citi bērni, bet Marjamas māte bija vienkārša kalpone, kurai, paliekot stāvoklī, nācās pamest Džalīla māju. Lai gan tēvs meiteni apciemoja katru nedēļu, Marjama jau kopš bērnības izjuta to, ka viņa ir negribēta. Māte ne reizi vien atgādināja, ka meita ir “nelikumīga persona, kurai nekad nebūs likumīgu tiesību uz to, kas pieder citiem cilvēkiem – uz mīlestību, ģimeni, mājām un piederību.” Kad Marjama sasniedza 15 gadu vecumu, viņas mīlestību nodeva arī tēvs, kuru viņa dievināja vairāk pat par savu māti. Marjama pret pašas gribu tika izprecināta vecam, vardarbīgam vīram Rašīdam, kuram viņa gluži kā kalpone izdabāja gandrīz trīsdesmit gadus. Diemžēl piepildījās mātes pareģojums, ka Marjamai dzīves laikā būs nepieciešama tikai viena prasme – prasme paciest. Tā viņa ilgu laiku arī dzīvoja, juzdamās vientuļa, neglīta, neizglītota un nevērtīga.

 

Leila bija gudra meitene, kurai tēvs paredzēja spīdošu nākotni. Viņš uzskatīja, ka “laulības var pagaidīt, izglītība – nē.” Diemžēl karš (padomju Krievijas iebrukums Afganistānā) salauza Leilas izsapņoto nākotni. Abi vecākie brāļi krita karā, māte no pārdzīvojumiem ieslīga dziļā depresijā, labākais bērnības draugs Tarīgs kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Beidzot, kad arī Leilas ģimene nolēma bēgt no kara, notika nelaime, kas Leilu satuvināja ar Marjamu. Ne uzreiz, bet pamazām. Leila un Marjama kļuva kā meita un māte.

 

Romāns atspoguļo austrumu sieviešu nevērtīgumu, salīdzinot ar vīriešiem. Kad pie varas nāca tālibi, tika pasludināti likumi. Lūk, daži no tiem.

“Uzmanību sievietēm!

Jums jāuzturas mājās. Sievietei neklājas bezmērķīgi klaiņot pa ielām. Ja izejat ārpus mājas, tas jādara vīriešu kārtas radinieka pavadībā. Ja jūs noķers uz ielas vienu, jūs sitīs un aizsūtīs atpakaļ uz mājām.

Jūs nedrīkstat atsegt seju. Uzturoties ārpus mājām, jums jāvalkā burka*. Ja nepakļausieties, jūs sitīs ļoti stipri.

Lietot kosmētiku aizliegts.

Rotaslietas ir aizliegtas.

Jūs nedrīkstat valkāt skaistu tērpu.

Jūs nedrīkstat runāt, ja vien jūs neuzrunā.

Jūs nedrīkstat saskatīties ar vīriešiem.

Jūs nedrīkstat smieties sabiedriskās vietās. Ja to darīsiet, jūs sitīs.

Jūs nedrīkstat krāsot nagus. Ja to darīsiet, jums nogriezīs pirkstu.

Meitenēm aizliegts apmeklēt skolu. Visas meiteņu skolas nekavējoties tiks slēgtas.

Sievietēm aizliegts strādāt algotu darbu.

Ja jūs pieķers laulības krāpšanā, jūs nomētās ar akmeņiem līdz nāvei.”

 

Lasot par kara laiku, kad Afganistānā iebruka padomju Krievijas karaspēks, acu priekšā redzēju pašreizējo Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Pagājuši 40 gadi, bet nekas nav mainījies. Tā pati vardarbība, vakumbumbas, mīnas, uz kurām uzkāpjot, tiek zaudēti locekļi vai arī dzīvības, kā arī kasešu bumbas, kas līdzinās krāsainām mantiņām, ko bērni aiz nezināšanas var paņemt rokās. Skumji.

 

Šī paša autora romāns “Pūķa ķērājs” man tomēr šķita saistošāks un spēcīgāks.

 

* burka – vienlaidus auduma gabals, kas nosedz visu ķermeni, bet virs acīm iestrādāts siets.


No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Katra lasītāja gaume atšķirīga. Piemēram, man šis romāns likās viduvējs, tāpēc nepavisam nepiekrītu grāmatas sākumlapā ievietotajam vienam no novērtējumiem, ka “Šo varētu nominēt par mūsu šīgada mīļāko grāmatu.” Sižets saraustīts - tikko personāžs bija miris, kad jau atkal aprakstīti notikumi viņam dzīvam esot. Juka kopā arī abu pāru mīlas randiņi.

Romāna galveno varoni Violetu dzīve nelutina. Viņa pabijusi gan bērnu namā, gan audžuģimenē, taču pēc apprecēšanās ar glīto Filipu, jaunajai sievietei nākas pilnībā sevi upurēt gan mājas dzīvei, gan darbam, jo vīra ikdiena paiet, braukājot apkārt ar motociklu un izklaidējoties ar citām sievietēm. Par Violetas vienīgo dzīves piepildījumu kļūst meitiņa Leonīna. Taču notiek nelaime, kuras dēļ Violeta sāk strādāt par kapu kopēju. Kad šajā darbā nostrādāti divdesmit gadi, kādu dienu kapos, izjaucot Violetas ierasto, vienmuļo dzīvi, gluži kā svaigs ūdens ar dīvainu vēlmi ierodas komisārs Žiljēns.

Ļoti patika nodaļu virsraksti, kas veidoti kā aforismi.

 

Citāti par nāvi


Pols Kalaniti “Kad elpa pārtop par gaisu”

07.06.2022.

No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmatas autors ir neiroķirurgs, kas rezidentūras pēdējā gadā (36 gadu vecumā) uzzina, ka viņam ir plaušu vēzis. Neskaitāmas reizes Pols saviem pacientiem operējis vēzi un izskaidrojis bīstamās operācijas sekas, bet nu viņam pašam nākas cīnīties ar vēzi. Cik ilgi viņam atlicis dzīvot? Vai paspēs šajā laika posmā kļūt par tēvu un izjust ģimenisku laimi?

Pirms medicīnas studijām Pols ieguvis maģistra grādu angļu literatūrā, tāpēc, uzzinot savu diagnozi, viņš nolemj darīt to, kam bija plānojis ar laiku pievērsties – rakstīt. Savā grāmatā viņš apcer tādus jēdzienus kā dzimšana, dzīves jēga un nāve.

Grāmatā ir daudz vērtīgu citātu.

 

Citāti par ārsta profesiju, medicīnu


No 5 zirņiem piešķiru

Izcila grāmata. Skaudra, patiesa un aizkustinoša biogrāfiska atklāšanās. Iedomājos, ka šī grāmata ir kā autores pēdējais izmisīgais bezizejas sauciens cerībā, ka varbūt pēc tās publicēšanas māte un tēvs beidzot sapratīs Taras bērnības sāpes un piedos viņas nepakļaušanos tēva gribai, ļaujot atgriezties ģimenē, mājās un izpelnoties vecāku mīlestību. Lai arī kādi ir vecāki, bet tā ir daļa no mums un mūsu dzīves.

Tara uzauga Aidaho štatā ASV, ciemata nomalē, līdzās kalnam, ko tēvs dēvēja par Indiāņu princesi. Ģimenē auga septiņi bērni – pieci brāļi un divas māsas. Četriem no bērniem nebija dzimšanas apliecības (tai skaitā arī Tarai) un vecāki pat neatcerējās precīzu datumu, kad viņi dzimuši. Tēvs paranoji ticēja, ka valdība skolās izskalo bērnu smadzenes, tāpēc bērni neapmeklēja skolu. Arī ārsti netika apmeklēti. Visas kaites ārstēja māte ar zālīšu uzlējumiem un eliksīriem, ko pati gatavoja. Tēva skatījumā pasaule bija briesmīga vieta, tāpēc viņš nemitīgi skandināja, ka tuvojas pasaules gals – Negantības diena, uz ko visa ģimene gatavojās, izmisīgi gādājot dažādus krājumus un paļaujoties uz Dieva gribu. 

Izlasot tik tālu grāmatas vērtējumu, droši vien šķiet, ka stāstījums būs par laika posmu 20. gadsimta sākumā. Diemžēl tās ir mūsdienas. Nemaz neticas, ka tāda tumsonība iespējama Amerikā, kas mums tiek pasniegta kā laimes zeme.

Mēs katrs esam ar dīvainībām, bet, ja bērns tiek norobežots no sabiedrības un ilgstoši atrodas dīvainu paradumu un attiecību modelī, tas viņu psiholoģiski ietekmē uz visu dzīvi. Sagrozīti pasaules uzskati, vardarbība un pazemojumi no brāļa puses, ko vecāki neredzēja vai vienkārši nevēlējās redzēt, Tarā pamazām radīja vēlmi pamest mājas, lai sāktu skoloties. Tara tikai septiņpadsmit gadu vecumā sāka apmeklēt skolu. Un tas radīja arvien lielāku bezdibeni starp viņu un ģimeni.

Tajā dienā, kad izlasīju grāmatu, nespēju to izmest no galvas. Visas dienas garumā ik pa laikam raudāju. Prātam neaptverami, kas bija jāizcieš šim nu jau pieaugušajam bērnam.

 

Citāti


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Kad esi pieaudzis, tev pašam jāmāk tikt galā ar uztraukumu, bailēm, neziņu un sāpēm. Būs reizes, kad neviens tev neturēs roku un nečukstēs ausī nomierinošus vārdus.


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā