No 5 zirņiem piešķiru

Pirms grāmatas lasīšanas vispirms vēlams noskaidrot, kas ir Aspergera sindroms. Tā ir viegla autisma forma. Šiem cilvēkiem raksturīgs šaurs interešu loks (grāmatā aprakstītajam puikam patīk viss, kas saistīts ar skaitļiem un matemātiku), garastāvokļa traucējumi un trauksme, kā arī grūtības sazināties un mijiedarboties ar citiem.

Grāmatas autore ir Latvijā dzīvojoša divu dēlu mamma Jekaterina, kas atklāti pastāsta par sava vecākā dēla Maksima ikdienu.

Apbrīnoju, ar kādu apņēmību un neatlaidību māte gatavoja neskaitāmus metodiskos materiālus ar matemātiskiem elementiem. Lai dēlam nekļūtu garlaicīgi, viņa pat visparastāko pastaigu pa pilsētu spēja radoši pārvērst matemātiskos skaitļos un aprēķinos. Caurcaurēm strāvo pašaizliedzīga ziedošanās par labu bērna labsajūtai un izaugsmei. Tā arī palika neatbildēts jautājums – pa kuru laiku Jekaterina strādā (viņa ir programmētāja)?

No 5 zirņiem piešķiru

“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks (..). Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs.” Citāts, kas trāpīgi raksturo romānā aplūkoto tēmu.

Žila (10), Mārtija (13) un Lizas (14) vecāki iet bojā autoavārijā. Bērni, lai gan viņiem ir vecmāmiņa (dzīvo citā valstī) un tante, tomēr nonāk internātā, kur tiek šķirti. Šo māsas un brāļa atsvešināšanos vissmagāk pārdzīvo Žils. Kā par laimi viņa vientulību kliedē meitene Alva, kas nedzīvo internātā, bet mācās ar Žilu vienā klasē.

Žils patur prātā tēva teikto - “Vissvarīgākais ir, lai tu atrastu sev īstu draugu (..). Īsts draugs ir tas, kurš vienmēr ir klāt, kurš visu dzīvi iet tev līdzās. Tev viņš jāatrod, tas ir svarīgāk par visu, arī par mīlestību. Jo mīlestība mēdz pāriet.” Alva kļūst par Žila labāko draugu uz mūžu.

Māsai un abiem brāļiem pieaugot, tie tomēr atrod atpakaļceļu viens pie otra.

Romānu caurstrāvo skumjas un realitātes klātbūtne, tāpēc vēlējos uzzināt, vai gadījumā autors neatklāj savus personīgos pārdzīvojumus. Vikipēdijā izlasīju, ka sešu gadu vecumā pēc vecāku šķiršanās viņš tika nosūtīts uz internātskolu, kur pavadīja visus skolas gadus. Apskatījos arī autora fotogrāfijas – jauns vīrietis ar skumīgām acīm. Starpcitu grāmata tiek veltīta māsai. Diez vai arī viņa bija internātā?

No 5 zirņiem piešķiru

Darbība norit 1928. gadā kādā Vācijas pilsētā. Trīs jauni vīrieši – Oto Kesters, Gotfrīds Lencs un Roberts Lokamps – strādā autodarbnīcā “Kesters un Ko”. Pēckara ekonomiskā krīze, apkārt valdošais bezdarbs un naudas trūkums skar arī viņu biznesu. Izmisums, frontē piedzīvotās šausmas un vientulība tiek “noskaloti”, ik vakaru apmeklējot neskaitāmus krogus un lietojot alkoholu. Negaidīti galvenais romāna varonis Roberts satiek Patrīciju (Patu), kurā iemīlas. Abi bauda iespēju būt kopā par spīti visām grūtībām, ko nākas pārvarēt, jo Roberts droši var paļauties uz savu draugu palīdzību.

Izlasot apmēram divas trešdaļas romāna, nevarēju saprast, kāpēc autors grāmatai devis nosaukumu “Trīs draugi”. Stāstīts galvenokārt tiek par Roberta jūtām pret Patu – kā pamazām no patikšanas viņš nonāk līdz mīlestības apziņai. Savukārt draudzības apraksti, kā liktu domāt grāmatas virsraksts, ir virspusēji. Lasītājs gandrīz neko neuzzina ne par Oto, ne Gotfrīda dzīvi.

Robertam jau 30, bet pēc aprakstītajām sajūtām šķiet, ka viņš uzvedas tieši tāpat kā 18-20 gadus vecs jauneklis, kas pirmo reizi iemīlējies. Karš un pavadītais laiks frontē, kur Roberts tika iesaukts savos astoņpadsmit, viņam atņēma neizdzīvoto jaunības laiku, kas pie Roberta atgriezās ar novēlošanos.

Puišu draudzību sajutu grāmatas pēdējā trešdaļā, kad gluži kā trīs musketieros nostrādāja sauklis “Viens par visiem un visi par vienu!”, jo patiesus draugus iepazīst tikai nelaimē.

Grāmata uzrakstīta 1937. gadā. Raugoties no mūsdienu skatupunkta, sižets viduvējs, taču stāstījums bagāts ar filozofiskiem aforismiem. Jāatzīst, ka romānā tiek lietots pārāk daudz alkohola.

Citāti par mīlestību

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Tāpat kā Heteres Morisas romānā “Trīs māsas”, arī šajā grāmatā stāstīts par trim māsām – ebrejietēm. Tikai šoreiz Aušvicas koncentrācijas nometnē nokļuva divas no viņām – izskatīgā jokdare Magda un balerīna Edīte (grāmatas autore, kurai tolaik bija tikai 16 gadi). Klārai - vijoļspēles brīnumbērnam, kas tajā laikā atradās citā pilsētā, palaimējās.

Aizkustinošs biogrāfisks stāstījums, kas atklāj Edītes ciešanas un izvēles. Autore atzīst, ka koncentrācijas nometnē spējusi izdzīvot, pateicoties līdzās esošajai māsai, kā arī domām par mīļoto puisi un savu ģimeni. Gluži kā mantru (spēka vārdus) Edīte paturējusi prātā mātes teikto, ka jebko var atņemt, taču “neviens tev nevar atņemt savas domas.” Tieši fantāzijas ieslodzījuma laikā bija kļuvušas par savdabīgu iztikas avotu.

Apmēram 50 gadu vecumā Edīte uzsāka studēt psiholoģiju, iegūstot doktora grādu klīniskajā psiholoģijā. Iespējams, ka šo zinātnes nozari viņa izvēlējās ar nolūku, lai izprastu sevi un spētu atbrīvoties no “pagātnes rēgiem”, kas sekoja līdzi vairākus gadu desmitus. Lai gan vieglāk sevī bija paturēt aizvainojumu un vēlmi atriebties, Edītei pietika spēka piedot saviem pāridarītājiem un kā izrādās – piedot arī sev. Viņa uzskata, ka jebkurš no mums atrodas garīgā sprostā, tikai mūsu uzdevums saprast, vai vēlamies sevi atbrīvot.

Autore apraksta vairākas metodes darbā ar saviem pacientiem, tāpēc grāmatu ieteicu izlasīt meitai, kas šobrīd studē medicīnu. Manuprāt, tas varētu būt noderīgs izziņas materiāls psihoterapiju praktizējošiem speciālistiem.

Citāti par ciešanām

Turpinājums ...