Nekur un nekad speciāli neesmu mācījusies matu griešanas mākslu. Tas sanāca kaut kā pats no sevis. Pirmo reizi iemēģināju roku augstskolas laikā, kad vasaras mēnešos strādāju studentu vienībā. Toreiz kā izmēģinājuma trusīši pieteicās puiši. Gadījās visādi – gan labāk izdevušies griezumi, gan tādi, kuru dēļ turpmākās nedēļas nācās staigāt cepurē. Vēlāk piešāvos. Matus griežu vēl joprojām. Vīrs frizētavu nav apmeklējis vairāk kā 20 gadus. Arī dēls nekad nav sēdējis īsta friziera krēslā. Meita gan vienreiz pamēģināja, un ar to visi prieki beidzās, jo pēc friziera apmeklējuma man nācās pielabot viņas jauno griezumu.

Matu griešana mūsu mājās, varētu teikt, ka ir pat interesants pasākums, jo frizējamais, kamēr es griežu matus, skatās televizoru, planšeti vai telefonu.

Kad dēls mācījās sākumskolas otrajā vai trešajā klasē, skolā notika makulatūras vākšanas kampaņa. Klases sacentās savā starpā, kura nodos vairāk papīra. Toreiz dēla klasei nepaveicās. Lai nākamajā gadā būtu labāki rezultāti, dēls sāka krāt makulatūru uzreiz pēc šīs kampaņas beigām. Diemžēl šādas makulatūras vākšanas sacensības nākamajos gados vairs nenotika, toties mūsu ģimene iemācījās nederīgos papīra izstrādājumus šķirot, nevis mest kopējos atkritumos. Agrāk nemaz nebiju domājusi, ka dažu dienu laikā no preču iepakojumiem, reklāmas bukletiem, čekiem un nederīgām izdrukām spēj sakrāties tik daudz papīra. 

1. Pirmie gleznojumi. Pirmie bērnu gleznojumi tapuši 2 - 3 gadu vecumā. Pirms svarīgā pasākuma uz grīdas vai virtuves galda uzklāju lielu vaska drānu un ļāvu ķēpāties ar guaša krāsām, cik uziet. Bieži vien gleznošanas process bija īsāks nekā sakopšanas darbi pēc tā.

2. Dubultie zīmējumi. Kopā ar trīsgadīgo meitu iekārtojām rūtiņu burtnīcu, kurā abas kopīgi zīmējām. Vienā atvēruma pusē zīmēju es, bet otrā, mēģinot kopēt manu zīmējumu – zīmēja meita. 

Spēļu laukums.

Burtnīcas kreisajā pusē mans zīmējums, bet burtnīcas labajā pusē - meitas zīmējums.

Turpinājums ...

Aktrise Marija Bērziņa Mollijas lomu nospēlēja lieliski. Nesaprotu, kā viņa spēja iegaumēt tik apjomīgu, brīžiem pat murgainu tekstu, jo monoizrādes ilgums 1 stunda 35 minūtes. Un mani nemaz neizbrīnīja fakts, ka sievietes haotisko domu autors ir vīrietis (Džeimss Džoiss). Tikai vīrietis, kurš ņēmis vērā psihologu spriedelējumus, iedomājas, ka sieviete līdzīgi vāverei, kas lēkā no koka uz koku, spējīga no vienas tēmas pārslēgties uz otru un tad atgriezties atkal atpakaļ. Nesaprotu, vai tiešām, piemēram, mājas uzkopšanas laikā, sieviete spējīga domāt tik daudzpusīgi - par vīra uzvedību, par dzeju un mūziku, par saviem mīļākajiem, par sadzīves problēmām, par bērniem. Tādā gadījumā jau nav brīnums, ka kādu dienu problēmām piebāztā sievietes galva sāk nežēlīgi sāpēt un prasa uz vulkānisku histērijas izvirdumu.

Pirms biļešu iegādāšanās palasīju atsauksmes. Tās bija labas. Izrādei piešķirtas pat divas balvas. Tas manā skatījumā arī bija rādītājs. Diemžēl jau pirmajās 15 minūtēs sapratu, ka izrāde nav priekš manis. Vīrs paspēja pat divas reizes iemigt. Kad izrādes vidū aktrise uz mirkli nogāja no skatuves, viena sieviete to izmantoja, izšmaucot no zāles laukā. Domāju, ka lielākā daļa skatītāju uz viņu noraudzījās ar nelielu skaudību, jo zālē palikušajiem (it sevišķi vīriešiem!) bija vēl jāiztur ilgāk par pusstundu.