Dienu pēc tam, kad vietējā kultūras namā noskatījos animācijas filmu “Straume”, tā plūca “Zelta globusa” laurus, aiz sevis atstājot tādu gigantu kā Disney, Pixar un Dreamworks darbus. Pirms pāris mēnešiem “Straume” mūs iepriecināja, kļūstot arī par Kannu kinofestivāla favorīti.

Filmā attēlotajā pasaulē mitinās tikai dzīvnieki. Par to, ka te kādreiz dzīvojuši arī cilvēki, liecina būves, skulptūras un dažādi pamestie priekšmeti. Centrālais tēls ir melns kaķis, kas filmas sākumā, dzīvodams vienatnē, pastāvīgi izjūt nedrošību un bailes. Tikai tad, kad plūdu dēļ kaķis nonāk uz laivas līdzās citiem dzīvniekiem, nedrošība un bailes pamazām tiek pārvarētas, jo tad, kad darbojies komandā, viens uz otru vari paļauties. 

Tas, ka autors atteicies no dialogiem, nes savu plusu ne tikai finansiālajā ziņā, bet liek skatītājam vairāk piedomāt pašam. Dzīvnieki savā starpā sazinās ar balsi, mīmiku un kustībām. Šie ārējie signāli, pateicoties animatoru darbam, kļūst skatītājiem viegli saprotami/nolasāmi.

Katram galvenajam varonim ir dotas savas rakstura iezīmes. Kaķim piemīt ne tikai brīvdomāšana, bet arī mērķtiecība; Retrīvers ir rotaļīgi bezbēdīgs; Sekretārputns – tāds, uz kuru var paļauties; Lemurs – koncentrējies uz mantisko, bet Kapibara – totālais pofigists.

Nedaudz traucēja, ka filmas sākumā dzīvnieki tika attēloti dabiski, bet tad, kad sākās plūdi, tie pēkšņi ieguva cilvēciskas prasmes, piemēram, saprata, kā vadīt laivu. Tamdēļ piekto piešķirto zirni samazināju.

Interesanti fakti, ko izlasīju internetā – filma tapusi četrus ar pusi gadus; tā veidota bezmaksas Blender 3D programmatūrā, pie filmas strādāja 50 cilvēku komanda, filmas budžets sastādīja 3,5 miljonus.

No 5 zirņiem piešķiru

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu iedeva palasīt meita ar domu, lai es saprastu, ko viņa dara. Respektēju meitas profesijas izvēli, tomēr vienmēr ar šaubām esmu raudzījusies uz to, vai tiešām vienkārša papļāpāšana ārsta kabinetā spēj mainīt cilvēku.

Grāmatas autoram uz to laiku, kad tapusi grāmata (2013), psihoanalītiķa profesijā bija nostrādāti divdesmit pieci gadi. Meita kā psihoterapeite-rezidente strādā vien otro gadu, taču, cik noprotu, jau šajā it kā īsajā pieredzes posmā ir bijuši interesanti gadījumi un jaunas atklāsmes. Kaut vai tas fakts, ka ārsts nereti kļūst par vienīgo uzticības personu, kurai tiek atklāti dzīves pavērsieni vai slēptākās domas, ko nezina pat vistuvākie cilvēki. Bieži vien izrādās, ka pat ģimenes lokā mēs nemākam viens ar otru sarunāties, un mēs nemākam viens otru uzklausīt.

Grāmatā ievietoti stāsti no autora ikdienas prakses. Ievadā viņš raksta – “Mans darbs ir palīdzēt cilvēkiem mainīties, tāpēc šī grāmata vēsta par pārmaiņām. Un tā kā pārmaiņas un zaudējumi ir cieši saistīti – nevar būt pārmaiņas bez zaudējumiem…”

No 5 zirņiem piešķiru

Romāna galvenās varones ir divas 40+ vecuma sievietes, kas dzīvo atšķirīgās sociālās vidēs, bet kāds nejaušs atgadījums viņas saved kopā.

Semai ir pieaugusi meita un vīrs, kas jau ilgstoši slīkst dziļā depresijā. Sema ir ārkārtīgi pārgurusi, jo vienīgā finansiāli apgādā ģimeni. Viņai nākas izturēt priekšnieka nepamatotos pārmetumus, drūmo mājas gaisotni, tuvās draudzenes slimību un arī rūpes par vecākiem.

Nīša ir ļoti bagāta un pašpārliecināta amerikāniete, kas šobrīd kopā ar vīru apmetusies kādā no Anglijas viesnīcām penthouse numurā. Viņas dēls uzturas internātskolā Amerikā, jo tēvam dēls neinteresē, bet Nīša ir paradusi vienmēr sekot līdzi savam vīram darba darīšanās. Pati Nīša, protams, nestrādā.

Atrodoties sporta zālē, nejauši tiek samainītas līdzīgās sporta somas. Tā Sema tiek pie Chanel žaketes un Labutēna augstpapēžu kurpēm, bet Nīša – pie apvalkātām melnām kurpēm ar zemu papēdi.

Vai tiešām apģērbs spēj mainīt valkātāja sajūtas – dārgās drēbes ceļ pašvērtējumu, bet lētās drēbes liek justies kā tukšai vietai?

Romāns par sieviešu draudzību un izpalīdzību, vīriešu mīlestību un nodevību, kā arī par kurpēm. 

Citāti par apģērbu:

Turpinājums ...