No 5 zirņiem piešķiru

Romānu vērts izlasīt. Ne velti tas latviešu valodā piedzīvojis četrus izdevumus.

Grāmatnīcu apmeklēju regulāri, tāpēc grāmatu “Pūķa ķērājs” biju pamanījusi jau pasen. Izlasot uz otrā vāka anotāciju, vēlmi nopirkt apcirta viens vienīgs vārds – Afganistāna. Tā man asociējās ar citādo (nepieņemamo) pasauli, musulmaņiem, terorismu, bēgļiem un karu, kurā 80-tajos gados krita nelaimīgo kārti izvilkušie padomju armijā iesauktie latviešu puiši. Tā nu sanāca, ka pagājušajā gadā, mācoties 12. klasē, dēlam angļu valodas stundā tika uzdots izlasīt šo grāmatu. Kad apvaicājos, kāda tā ir, viņš neiedziļinājās sižeta izklāstā, - vien pateica, ka laba. To paturēju prātā un pavisam nesen, apmeklējot grāmatnīcu, nopirku.

Romāns veidots kā galvenā varoņa Amīra stāstījums. Savā galvā sižetu sadalīju trīs daļās: bērnība Afganistānā, dzīve Amerikā, atgriešanās Afganistānā. Ja pirmā un trešā daļa neļauj grāmatu nolikt malā, tad vidusdaļa (gandrīz 100 lappuses) šķita bezgala garlaicīga. Nevarēju izprast, kāda šai sižeta līnijai saikne ar grāmatas nosaukumu. Pie tam, lasot vidusdaļu, likās, ka autors romāna kulmināciju jau sasniedzis pirmajā daļā. Vienu brīdi pat radās sajūta, ka romāna beigas ir paredzamas. Daļēja taisnība man bija, taču es negaidīju, ka otra, vēl lielāka kulminācija būs sagaidāma romāna noslēgumā.

Romāns ir par draudzību starp Amīru un kalpa zēnu Hasanu; par nodevību (drīzāk divām nodevībām); par centieniem iegūt atzinību un mīlestību tēva Bābā acīs; par netīkamām atmiņām, kas seko līdzi visu turpmāko dzīvi; par iespēju savu bērnības kļūdu labot; par dzīvi Afganistānā pirms kara un kara laikā.

P.S. Nedaudz traucēja neiztulkotie persiešu vai afgāņu valodas vārdi, kas caurvija romānu. 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Vairākas slepkavības, kurām, kā izrādās, ir viena saikne ar pusaudzi Rozi un no ūdens dzīlēm zvejas tīklā izvilkto lelli. Kriminālromāns likās saistošs un interesants līdz mirklim, kamēr visi notikumi (apmēram pēdējās 50 lappusēs) straujā tempā sāka noskaidroties. Kaut gan jāatzīst, ka lasāmo mierīgi varēju nolikt malā, lai turpinātu lasīšanu citā laikā.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romānu “Zvaigžņu dāvātāja” biju iesākusi lasīt krievu valodā pirms apmēram diviem gadiem, taču lasīšana rīderī (e-book reader) man nešķita pietiekami ērta, tāpēc, izlasījusi vien ceturto daļu, romānu pametu. Iespējams, ka lasīšana krievu valodā neritēja tik raiti kā dzimtajā valodā, un arī grāmatas sākumdaļā aprakstītie notikumi nešķita pārāk saistoši, kaut izlasīto es samērā labi atcerējos pat pēc tik ilga laika. Taču, ieraugot šo romānu grāmatnīcas plauktā latviešu valodas tulkojumā, bez liekas apdomāšanās nopirku. Un nenožēloju.

Grāmatu caurvij divas galvenās varones – brīvdomātāja Mārdžerija un nelaimīgi precējusies Alise. Viņas ap sevi pulcē vairākas sievietes, kļūstot par ceļojošajām bibliotekārēm un kopīgi iesaistoties cīņā par sieviešu līdztiesībām. Autore lasītāju iztēlē izvadā pa Kentuki kalnaino apvidu, kur katru dienu, neskatoties uz laikapstākļiem, vairākas stundas jājot, pavada bibliotekāres cēla mērķa labad -, lai apkaimes iedzīvotājiem piegādātu grāmatas un žurnālus.

Neskatoties uz dažādiem starpgadījumiem, šī grāmata izstaro labestīgu auru, parādot, kā draudzība palīdz visām “grāmatu meitenēm” atbrīvoties no aizspriedumiem un kļūt drosmīgākām.

Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem. No 1935. līdz 1943. gadam Amerikas Savienotajās Valstīs darbojās Ceļojošo bibliotēku programma.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns apraksta kādas sievietes dzīvi, sākot no bērnības; pa gadiem. Tik perfekts sievietes pasaules redzējums man neļāva noticēt, ka grāmatas autors ir vīrietis. Domāju, ka romānu uzrakstījusi sieviete ar vīrišķīgu pseidonīmu. Tomēr google pārliecināja, ka man nav taisnība.

Neteikšu, ka grāmata jau no paša sākuma šķita interesanta. Īpatnēja gan. Savdabīgi veidoti teikumi ar neskaitāmiem semikoliem aizņēma pat veselu lappusi. Īpaši nemeklēju garāko teikumu, bet tas varētu būt 39. un 40. lappusē. Te vienā teikumā izkārtojušies 294(!) vārdi.

Īpašu pievilcību romāns manās acīs sāka iegūt tikai sākot no 81. lappuses, kad atklājās, ka galvenā varone Betija nenoveco. Kā tas ir, ka iekšēji noveco, bet ārēji – nē? Kādas ir sajūtas, un kā tevi uztver apkārtējie, ja piecdesmit vai sešdesmit gadu vecumā izskaties kā trīsdesmitgadniece? Nelasījušam romānu nesaprast, kāpēc Betija savu mūžīgo jaunību uztvēra kā sodu.

Autors mēģina apslāpēt sieviešu kvēlāko vēlmi – vienmēr būt jaunavīgai un nenovecot. Viņš mēģina mūs mierināt un pārliecināt, ka noveco itin viss, un tas ir pilnīgi normāli, un tas ir arī skaisti.

Ar savu eleganto franču šarmu grāmata līdzinās Žana Pola Didjēlorāna romānam “Lasītājs vilcienā 6.27”.

Citāti par skaistumu un novecošanu

Turpinājums ...