Kad dēls mācījās sākumskolas otrajā vai trešajā klasē, skolā notika makulatūras vākšanas kampaņa. Klases sacentās savā starpā, kura nodos vairāk papīra. Toreiz dēla klasei nepaveicās. Lai nākamajā gadā būtu labāki rezultāti, dēls sāka krāt makulatūru uzreiz pēc šīs kampaņas beigām. Diemžēl šādas makulatūras vākšanas sacensības nākamajos gados vairs nenotika, toties mūsu ģimene iemācījās nederīgos papīra izstrādājumus šķirot, nevis mest kopējos atkritumos. Agrāk nemaz nebiju domājusi, ka dažu dienu laikā no preču iepakojumiem, reklāmas bukletiem, čekiem un nederīgām izdrukām spēj sakrāties tik daudz papīra. 

1. Pirmie gleznojumi. Pirmie bērnu gleznojumi tapuši 2 - 3 gadu vecumā. Pirms svarīgā pasākuma uz grīdas vai virtuves galda uzklāju lielu vaska drānu un ļāvu ķēpāties ar guaša krāsām, cik uziet. Bieži vien gleznošanas process bija īsāks nekā sakopšanas darbi pēc tā.

2. Dubultie zīmējumi. Kopā ar trīsgadīgo meitu iekārtojām rūtiņu burtnīcu, kurā abas kopīgi zīmējām. Vienā atvēruma pusē zīmēju es, bet otrā, mēģinot kopēt manu zīmējumu – zīmēja meita. 

Spēļu laukums.

Burtnīcas kreisajā pusē mans zīmējums, bet burtnīcas labajā pusē - meitas zīmējums.

Turpinājums ...

Aktrise Marija Bērziņa Mollijas lomu nospēlēja lieliski. Nesaprotu, kā viņa spēja iegaumēt tik apjomīgu, brīžiem pat murgainu tekstu, jo monoizrādes ilgums 1 stunda 35 minūtes. Un mani nemaz neizbrīnīja fakts, ka sievietes haotisko domu autors ir vīrietis (Džeimss Džoiss). Tikai vīrietis, kurš ņēmis vērā psihologu spriedelējumus, iedomājas, ka sieviete līdzīgi vāverei, kas lēkā no koka uz koku, spējīga no vienas tēmas pārslēgties uz otru un tad atgriezties atkal atpakaļ. Nesaprotu, vai tiešām, piemēram, mājas uzkopšanas laikā, sieviete spējīga domāt tik daudzpusīgi - par vīra uzvedību, par dzeju un mūziku, par saviem mīļākajiem, par sadzīves problēmām, par bērniem. Tādā gadījumā jau nav brīnums, ka kādu dienu problēmām piebāztā sievietes galva sāk nežēlīgi sāpēt un prasa uz vulkānisku histērijas izvirdumu.

Pirms biļešu iegādāšanās palasīju atsauksmes. Tās bija labas. Izrādei piešķirtas pat divas balvas. Tas manā skatījumā arī bija rādītājs. Diemžēl jau pirmajās 15 minūtēs sapratu, ka izrāde nav priekš manis. Vīrs paspēja pat divas reizes iemigt. Kad izrādes vidū aktrise uz mirkli nogāja no skatuves, viena sieviete to izmantoja, izšmaucot no zāles laukā. Domāju, ka lielākā daļa skatītāju uz viņu noraudzījās ar nelielu skaudību, jo zālē palikušajiem (it sevišķi vīriešiem!) bija vēl jāiztur ilgāk par pusstundu.

Drīzāk to nosauktu par vīrieša rakstītu dienasgrāmatu, kas adresēta sievietēm, jo nez vai citi vīrieši spētu sagremot šo sievišķīgi ņaudulīgo jūtu izvirdumu. Galvenais varonis (iespējams, ka pats autors), kaut arī viņam jau ir 30, vēl nav nobriedis nopietnām attiecībām, jo uzvedas kā bezatbildīgs 18-gadnieks. Tas, ka nesen šķīries no sievas un viņu pametusi mīļāka, nav pamats vīrietim izrādīt savu vājumu. Kāpēc mums tiek iepotēti stereotipi, - līdzko vīrietim slikti, ir jāpiedzeras un jāpārguļ ar pirmo, kas pagadās. Kāpēc vīrieši šādās reizēs izturas kā bez bremzēm? 30 gados jau būtu tā kā laiks iedegties kādai morāles normu signāllampiņai.

Grāmatas autors lasītājiem burtiski uzspiež dogmu, ka mīlestība ilgst trīs gadus. Tas mani nedaudz nokaitināja, tāpēc internetā pameklēju, ko par mīlestības ilgumu raksta psihologi. Viņu skatījumā runa iet par iemīlēšanās posmu, kura laikā organisms izstrādā vairākus hormonus, kas rada laimes sajūtu. Par iemīlēšanās posma garumu psihologu domas dalījās – no pusotra gada līdz 4 gadiem. Kad iemīlēšanās posms beidzas, laimes hormonu izdalīšanās mazinās, rozā brilles nokrīt un mīļotajā cilvēkā tiek saskatīti trūkumi. Tas pāris, kurš tiek pāri šai attiecību krīzei, var ieiet nākamajā mīlestības posmā, kas vairs nav tik emocionāli vētrains kā iemīlēšanās laiks. Un vēl psihologi atzīst, ka mīlestība var būt ilgstoša, ja divi cilvēki ik dienas piestrādā pie savām attiecībām. Un te nav domāta tikai kaisle un sekss, kas ir grāmatas autora formulētās mīlestības pamatā.

P.S.

Pēc šīs grāmatas uzņemto filmu L`Amour dure trois ans (2012.) biju mēģinājusi skatīties kādu laiku pirms grāmatas lasīšanas. Diemžēl spēju izturēt tikai pirmās 5 vai 10 minūtes. Varbūt tajā dienā nebija īstais noskaņojums, bet vairāk pie šīs filmas neesmu atgriezusies.