No 5 zirņiem piešķiru

Pēc šī paša autora popularitāti guvušā psiholoģiskā trillera “Klušējošā paciente” gaidīju kaut ko tikpat aizraujošu un šokējoši pārsteidzošu, taču vīlos.

Trīsdesmit sešus gadus vecā psihoterapeite Meriana pēc māsasmeitas Zojas satrauktā zvana nolemj doties uz Kembridžas Universitāti, kuras apkaimē notikusi nežēlīga slepkavība. Iespējams, ka noslepkavotā ir Zojas draudzene Tara, tāpēc Zojai nepieciešams emocionāls atbalsts, ko varētu sniegt tieši Meriana.

Jaunā sieviete ierodas studentu pilsētiņā, kur pirms gandrīz 20 gadiem dzīvojusi pati un kur iepazinusies ar savu vīru Sebastjanu. Lai gan vīrs jau gadu kā miris, viņa nekādi to nespēj “palaist vaļā”. Arī šī vieta Merianā uzjundī atmiņas par Sebastjanu.

Kad Meriana uzzina, ka četrdesmitgadīgais profesors Edvards Fosks izveidojis studenšu biedrību “Jaunava”, un nogalinātā Tara ir bijusi šīs biedrības sastāvā, viņai rodas nepārvarama vēlme pierādīt, ka slepkava ir tieši šis harizmātiskais un izskatīgais vīrietis. Meriana atsaka saviem pacientiem vizītes Londonā, lai vairākas dienas paliktu Kembridžas Universitātē un, neskatoties uz to, ka slepkavību izmeklē policija, vēlas pierādīt savu taisnību.

Manuprāt, trillerī ir par daudz nevajadzīgu personāžu, bet saprotu kamdēļ -, lai lasītāju novirzītu no patiesā vaininieka. Arī autora izvēlētā Merianas profesija nepārliecināja, ka viņa ir patiesi laba psihoterapeite, ja nespēja gadu gaitā atklāt pat tuvāko cilvēku slēptās domas.

Un vēl – nesaprotu, kāpēc autors šajā darbā divās pavisam nelielās ainās iekļāva arī trillera “Klusējošā paciente” personāžus.

Regulāri apmeklējot grāmatnīcu, protams, biju ievērojusi Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Kaut arī tā ātri ieguva popularitāti un dažu mēnešu laikā tika izdota vairākkārtīgi, pašķirstot neizjutu vēlmi to iegādāties. Pie tam, paskatoties uz vāka noformējumu nodomāju, ka to veidojis diletants, kas maketējot neierēķināja grāmatas biezumu, tādā veidā vairākus autora vārda burtus no pirmā vāka pazaudējot. Lai gan izrāde ir par tādu smalku tēmu kā vientulība un garīgi slims cilvēks, tā mani neaizkustināja. Nenoticēju Oskara uzvedībai, jo īsti nesapratu, kas tad viņam kaiš. Pārāk nosvērts, mierīgs un lēns priekš nervu kaites un pārāk gudrs priekš garīgās attīstības traucējumiem.

Skatījos izrādi un iedomājos, ka Oskars varētu būt pieaudzis Lennebergas Emīls, jo tieši tāpat draudzējas ar vecajiem, vientuļajiem un pamestajiem.

Pieņemu, ka autors vēlējās sabiedrībai pretstatīt Oskaru, parādot, ka mūsos pazudis cilvēciskums, patiesums un bērnišķīgais naivums, taču es tam nepiekrītu, jo, strādājot skolā, cilvēciskumu, patiesumu un bērnišķīgo naivumu redzu ik uz soļa. Varbūt mums pieaugot, tas tiek paslēpts aiz biezas ārējās čaulas.

Šajā lapā apkopotas vairāku gadu fotogrāfijas.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Ieraugot Rūtas Šepetis grāmatu, biju pagalam priecīga, jo vēl joprojām atmiņā palikušas spēcīgās emocijas pēc romāna “Starp pelēkiem toņiem” izlasīšanas. Kaut gan jāatzīst, ka ar katru nākamo viņas grāmatu (“Jūras sāļums” un “Papīra sapņi”) šīs spēcīgums pamazām noplaka.

Romāns “Klusējošās strūklakas” ir izstiepts, garlaicīgs, paredzams stāstījums bez intrigas un kulminācijas, kaut tēma izvēlēta ārkārtīgi smaga. Priecājos, ka nodaļas izveidotas neierasti īsas – pāris lappuses. Pirms gulētiešanas nevajadzēja ilgi nomocīties ar lasīšanu. Droši vien var noprast, ka grāmatu lasīju ļoti ilgi. Bija dienas, kad apzinājos, ka jāpalasa uz priekšu, taču tai pat laikā meklēju ieganstu, kā lasīšanu varētu atlikt.

Romāns ir par drūmu posmu Spānijas vēsturē no 1939. līdz 1975. gadam, kad 36 gadus pēc kārtas valdīja diktators Franko. Tas bija klusēšanas laiks, kurā daudzi nonāca aiz restēm vai tika nogalināti. Šajā laikā “nepareizajiem” vecākiem ar viltu un varu tika atņemti tūkstošiem mazuļu, lai par lielu samaksu tos varētu adoptēt “pareizie” vecāki.

Romāna galvenie varoņi ir jaunieši – spāņu meitene Ana, kas strādā viesnīcā par istabeni un Daniels, kas kopā ar vecākiem ieradies Spānijā no Amerikas. Abus jauniešus satuvina tas, ka Danielam patīk fotografēt, un viņš iecerējis Spānijā iegūt labus kadrus, lai nosūtītu tos konkursam.

Lai gan no vēsturiskā viedokļa romāna tēma ir gana interesanta, tomēr daiļdarba stāstījums par abu jauniešu mīlestību mani emocionāli neiespaidoja un neaizrāva.