Izrāde ar humora un ironijas piegaršu, kas gluži kā spogulis reflektē patiesību par mūsdienu sabiedrību. Ja man lūgtu izstāstīt, par ko tā izrāde ir, atbilde būtu pavisam īsa – par to, ka mēs nemākam vai arī nevēlamies ieklausīties viens otrā. Dialogos izteikti “katrs pūš savā stabulē”, koncentrējoties tikvien kā uz savām problēmām un pat nemēģinot iedziļināties cita stāstījumā. Neviens no izrādes dialogiem nebija tik konstruktīvs, lai abi runātāji rastu risinājumu un vienotu kopsaucēju.

Galvenais personāžs Jānis Bērziņš ir plastiskais ķirurgs, kam veiksmīga karjera, skaista sieva, divi mazi puišeļi, jauna māja un pietiekami daudz finansiālo līdzekļu, taču viņam tik un tā kaut kas pietrūkst. Savos trīsdesmit Jānis pēkšņi sāk meklēt dzīves jēgu. Vai nav tā kā par vēlu? Iepriekšējās paaudzes dzīves jēgu parasti apcerēja divdesmit gadu vecumā. Es drīzāk sliektos uz to, ka Jānim bija iestājies nogurums no ikdienas rutīnas, no ģimenes galvas “smagā vezuma vilkšanas” un no attiecībām ar sievu. Tā ir ar tiem perfektajiem, gudrajiem, apdāvinātajiem…vaļiem. Pienāk mirklis, kad tie vienkārši salūzt. Ne velti izrādē ilga pauze tika ieturēta pēc jautājuma: “Kāpēc vaļi peld uz krastu?”

 Uzdevums: Ievērojot proporcijas, uzkonstruēt caurspīdīgus ģeometriskos objektus.

 Skolēnu darbi:

 Vecums: 10.–12 . klase

 Darba ilgums: 2 mācību stundas

 Nepieciešamie materiāli: A3 formāta papīra lapa, grafīta zīmulis, dzēšgumija, ģeometriski objekti (no papīra vai ģipša).

Turpinājums ...

 Uzdevums: Uzkonstruēt 10 ģeometriskos objektus pēc dotajiem paraugiem, parādot tiem gan redzamās un neredzamās līnijas, gan konstrukcijas palīglīnijas.

 Skolēnu darbi:

 Vecums: 10.-12. klase

 Darba ilgums: 2-3 mācību stundas

 Nepieciešamie materiāli: A3 formāta papīra lapas, grafīta zīmulis, dzēšgumija.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

“Meitiņa” man atgādina Māra Bērziņa grāmatu “Svina garša”, kur galvenā varoņa dzīvē norisinās pārāk daudz sakritību un notikumu, piešķirot tam supervaroņa titulu. Autore ievadā raksta, ka šī ir dokumentāla grāmata par 2014. gada karu Doņeckā, un aprakstītās epizodes norisinājušās reālajā dzīvē, tikai stāstījums apvieno vienā veselumā gan autores personīgos, gan līdzcilvēku izdzīvotos notikumus.

Grāmatas galvenā varone ir jauna, pēc izskata smalka sieviete, bet šajā smalkajā sievietē mājo pamatīgs spēks. Viņa ne tikai nēsā granātu kabatā, bet pati ir kā granāta. Jau pirms kara sākšanās izveido stikla apstrādes uzņēmumu, sapulcinot ap sevi vīriešu kārtas pārstāvjus, bet sākoties karam, visa šī komanda piedalās ukraiņu karavīru atbalsta pasākumos.

Stāstījuma teksts brīžiem bija par sarežģītu. Kaut ko nācās pārlasīt vairākkārt, ja īsti nesapratu. Nezinu, vai tas bija tāds rakstnieces stils vai arī tulkotājas vaina. Visu laiku bija sajūta, ka teksta autors ir vīrietis nevis sieviete, jo, manuprāt, tāds valodas smagums un humoriņš vairāk raksturīgs vīriešu rakstīšanas stilam.

Citāti

Turpinājums ...