10.nodaļa Eļļa- Kāpēc skumsti? – vēršos pie bēdīgās nezvēra galvas. Atbildes vietā no manas bikšu kabatas atskan pazīstamā skrūves īdēšana. - Ēēē! - Ak! Esi pamodusies, – saku, no kabatas ņemdams laukā saņurcīto autobusa biļetes autiņu. – Droši vien gribi ēst. - Mā-mā! Mā-mā! – skrūve bļaudama iztinas no biļetes un ieripo manā plaukstā. - Protams, ka tikai tava mamma zina, ko tu ēd. - Mā-mā! Mā-mā! – skrūve bļauj vēl skaļāk un strauji palecoties, izkrīt no manas plaukstas.
- Nosmērēsies un mamma tevi nepazīs. Paceļu mazuli no zemes un noslauku nost pieķērušos netīrumus. - Mā-mā! Mā-mā! – skrūve auro un vēlreiz mēģina lekt. Tikai šoreiz, pirms nokrīt zemē, atsitas pret dzelzs galvu. - Dzang! – izdzirdu metālisku skaņu un paskatos uz to pusi. Starp metāla nezvēra bēdīgā grimasē savilktajām lūpām pamanu nelielu atveri. Tā ir tieši tik liela, lai iekšā ievietotos skrūve. Paceļu mazuli no zemes un, turot divos pirkstos, pietuvinu dzelzs nezvēra mutei. - Vai tā ir tava mamma? – jautāju. Skrūve ar micīti piekrītoši pamāj. Vītņoto skrūves galu ievietoju atverē un dažas reizes pagriežu pa labi, līdz jūtu, ka skrūve tālāk vairs negriežas. Tad pasperu dažus soļus atmuguriski, lai no neliela attāluma pavērotu, kas notiks tālāk. - Grrrz! Grrrz! Grrrz! - no metāla galvas iekšpuses atskan spalgi un griezīgi krakšķi, it kā viens pret otru rīvētos sen neeļļoti metāla zobrati. Skaņa ir neciešami skaļa un pretīga. Nolieku zāļu groziņu zemē un ar abām rokām aizspiežu ausis. Par laimi griezīgā skaņa ātri vien mazinās. Kolīdz tā apklust, no dzelzs mutes kā raķete izsprāgst mazā skrūve. Gandrīz trāpīdama, tā aizšaujas gar manu labo ausi un nokrīt zemē pāris metrus aiz muguras. - Vauu! Tas tik bija lidojums! – pārsteigts iesaucos. - Mā-mā! Mā-mā! - zemē guļot, skrūve klusām izdveš. - Eļļa! - Eļļa? Vispār jau es arī jutu, ka tavai mammai kaut kas nav kārtībā, - to sakot noliecos, lai paceltu skrūvi. - Kur to eļļu meklēt? – jautāju. Šis jautājums paliek bez atbildes, jo skrūve pēc trīs smagu kritienu pārdzīvojuma manā plaukstā iemieg. Ietinu to atpakaļ autobusa biļetē un ielieku bikšu kabatā. Tad paņemu zāļu groziņu un dodos virzienā pa kreisi.
……
Ceļš nav pārskatāms, jo pāris metrus no krustojuma paceļas stāvs kalns. Vienīgais, kas paveras manam skatienam – nedabīgi stīvas koku galotnes otrā kalna pusē. Raitiem soļiem uzsāku kāpšanu stāvajā kalnā, taču kājas grimst mīkstajās smiltīs, un ar katru nākamo soli mana gaita kļūst gausāka. Kad līdz kalna virsotnei palikuši vien daži metri, nepamanu smiltīs gulošu zaru. Aizķeros aiz tā un paklūpu. - Uiii! – sāpēs apkampju kāju. - Nu gan uz ceļgala būs zilums! Pieliecos, lai zaru paceltu un aizsviestu tālu prom, taču izrādās, ka tas ir no metāla. Kad paņemu to rokās, no zara resnākā gala sāk pilēt eļļains šķidrums. Tieši tādas pašas eļļas piles man uz plaukstas bija atstājusi skrūve, kad pirmo reizi to turēju rokās. - Mosties! – uzsaucu skrūvei, izņemdams biļetes tīstokli no kabatas. – Vai tā ir īstā eļļa? Skrūve neatbild. Sāku to kratīt, bet bez panākumiem. Pat tad, kad iemērcu skrūves micīti eļļainajā šķidrumā, skrūve nejūtas traucēta un guļ kā gulējusi. - Guļava! Ne jau man tā eļļa vajadzīga! – iesaucos. - Kāpēc es ar tevi auklējos? Varēju jau no paša sākuma atstāt zemē guļam un nelikties ne zinis. Kad niknuma vilnis pārgājis, sāku domāt, ko lai daru. Esmu izvēles priekšā: iet atpakaļ un ar šo šķidrumu ieeļļot bēdīgo dzelzs nezvēra galvu vai doties tālāk uz priekšu pāri kalnam.
Ja izvēlies iet atpakaļ pie bēdīgās galvas, lasi 7. nodaļu "Runājošā galva". Ja izvēlies iet uz priekšu pāri kalnam, lasi 30. nodaļu "Aleja".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
