14.nodaļa VēstuleDzelzs nezvēra smaids kļūst arvien platāks, līdz spraugā starp lūpām saskatu šauru, baltu strēlīti. Vai tie būtu zobi? Līdzko pieliecos, lai papētītu tuvāk, no dzelzs mutes, gluži kā no printera, izlido papīra lapa. Tā apmet slaidu loku un lēnām piezemējas pie manām kājām. Uz lapas ar melnu krāsu kaut kas uzrakstīts. Paceļu dīvaino vēstījumu un klusi pie sevis lasu: “Slepens sūtījums meklējams bedrē zem lidojošās spoguļu kastes”.
- Kāds sūtījums? Kādā bedrē? Te taču nav nevienas bedres! – vēršos pie smaidīgās nezvēra galvas. Bet galva klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi. Un tad man prātā ienāk spīdoša doma. Bedre varētu atrasties tajā vietā, kur agrāk stāvējusi ar spoguļu lauskām apdarinātā metāla kaste. Tas noteikti jānoskaidro, tāpēc vēlreiz izvēlos ceļu, kas ved uz lūžņu izgāztuvi. Man atkal nākas iet garām vecu automašīnu, vagonu un kuģu vrakiem, sarūsējušiem kastroļiem, caurulēm, lejkannām, sietiem, skārda plāksnēm un vēl citiem krāmiem. Pienākot tuvāk vietai, kur iepriekš atradās spoguļu kaste, uz ceļa ieraugu izmērā nelielu, bet padziļu bedri. Tās vienā pusē, daļēji smiltīs ierakta, rēgojas sarūsējusi metāla kārba. Uzmanīgi, lai nepamodinātu bikšu kabatā aizmigušo skrūvi, noguļos uz vēdera. Ar kreiso roku atbalstos pret bedres malu, bet ar labo roku cenšos satvert atradumu. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem kārbu no bedres izdodas izcelt. Pakratot to, iekšpusē dzirdama cieta priekšmeta graboņa. Sirds sāk sisties straujāk, jo iespējams, ka kārbā atrodas kāds noslēpums. Notīru smiltis un steidzīgi noņemu kārbas vāku. Slepenais sūtījums ir netīra spoguļa lauska, daži zāles stiebri un sarullēta papīra strēmele. Pielieku zāles stiebrus pie mutes un ar zobu galiem tajos iekožos. Pēc garšas zāle atgādina banānu. - Tā ir hameleonzāle! - priekā iesaucos. - Sūtījums no Zaļbārža! Tātad viņš ir dzīvs! Drebošiem pirkstiem atritinu sarullēto papīra strēmeli un pārliecinos, ka ziņojums patiešām ir slepens. Tas uzrakstīts spoguļrakstā, jo visi burti sagriezušies otrādāk. Ar krekla piedurkni notīru spoguļa lausku un pielieku to pie teksta labajā malā tā, lai būtu redzams teksta atspulgs.
“Ak, Zaļbārdi, kāpēc neuzrakstīji, kur lai tevi meklēju?” pie sevis nodomāju. Pārloku papīra strēmeli un grasos likt kabatā, taču vējš to izrauj no rokām. Slepenā vēstule, virpulī griezdamās, ceļas arvien augstāk un augstāk. Vējš negrib rimties, un drīz vien debesīs, no līdzās esošās metāllūžņu kaudzes, sāk celties arī vieglākie priekšmeti. Nojaušu, ka nebūs labi. Steidzīgiem soļiem dodos atpakaļ. Pārvietošanās pret vēju ir apgrūtināta, tāpēc eju saliecies uz priekšu. Ar labo roku sargāju galvu, lai mani nesavainotu lidojošie objekti. Savukārt kreisajā rokā, cieši pie krūtīm piespiedis, turu Zaļbārža groziņu. Kad līdz ceļu krustojumam palikuši tikai pāris metri, spalga metāla šķindoņa liek man atskatīties. Sākas tas, no kā esmu baidījies, iedams visu šo ceļu. Lūžņi no kaudzes augšpuses pa stāvo nogāzi sāk strauji slīdēt lejup. Vienā mirklī ceļš pazūd zem metāla krāmiem, un līdzko tas noticis, vējš rimstas. - Uh! - atviegloti nopūšos, – Paspēju! Necik tālāk savos meklējumos neesmu ticis, jo es atkal atrodos krustojumā pie ceļa norādes ar divām nezvēra galvām.
Atliek vien iet pa kreisi bēdīgās galvas virzienā, tāpēc lasi 10. nodaļu "Eļļa".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
