30.nodaļa AlejaKalna virsotnē skatam paveras savāda aleja. Ik pēc noteikta attāluma ceļa abās pusēs kā masīvi stabi slejas pelēcīgi koki. Tie visi ir pilnīgi vienādi. Katram kokam augšpusē pie stumbra četrās vietās ar uzgriežņiem pieskrūvēti zari – nu tieši tādi paši kā uz kalna atrastais metāla zars. Katra koka stumbra apakšējā daļā ieskrūvēta caurule. Pa to, blakus kokam novietotajā metāla kannā, pil nenosakāmas izcelsmes eļļains šķidrums. Rodas iespaids, ka no šiem dīvainajiem kokiem, tāpat kā pavasarī no mūsu bērziem, tiek tecināta sula. Ar savu metāla zaru uzsitu pa tuvākā koka stumbru. Pēc skaņas uzreiz varu noteikt, ka metāls atsities pret metālu. Tad uzsitu pa koka zariem. To skanējums ir maigāks. Un pēkšņi manī rodas bundzinieka vēlme dauzīt pa metāla kokiem un pa kannām, atskaņojot dažādu melodiju ritmus. - Dzing, dzang, dzaaang! Dzing, dzang, dzaaang! – spalgas skaņas izdod mani jaunatklātie mūzikas instrumenti. - Netrrrokšņo! – cauri “smago metālu” bungojumam izdzirdu dusmīgu balsi. Spēji saraujos un pagriežu galvu uz runātāja pusi. Pie blakus koka stāv robots, kas ir tikai nedaudz lielāks par kannu. Iespējams, ka mazā auguma un metāliskās krāsas dēļ, viņu iepriekš nepamanīju. Robota apaļīgais, putekļu sūcējam līdzīgais ķermenis balstās uz četriem ritentiņiem, bet ķermeņa augšpusē, gluži kā rokas, uz atsperēm karājas divas knaibles. - Tu trrraucē man strrrādāt, - to sakot, iedegas robota acu vietā ieskrūvētās spuldzītes un atritinās starp spuldzītēm esošais snuķveida deguns. - Es… es… tikai pabungoju, - minstinos, - bet ko tu te dari? - Novācu rrražu, - atteic robots un ar knaiblēm cieši apkampj kannu. Pēc tam viņš savu snuķa degunu ievieto eļļainajā šķidrumā un sparīgi sāk sūkt. Gluži kā kokteili caur salmiņu. Un drīz vien kanna ir tukša. - Vai tu pārtiec no eļļainā šķidruma? – pārsteigts jautāju. - Eļļainais šķidrrrums, tavai zināšanai, ir degviela. Tā nepieciešama Metālniekam, - robots atbild un saritina snuķi spirālē. Man pasprūk smiekli, jo tagad robota snuķis līdzinās gliemezim, kas iekārtojies starp divām mirgojošām spuldzītēm. - Un kas esi tu? – smaidot jautāju, vēl joprojām nespēdams novērst acis no amizantā robota deguna. - Eļļainis, – robots atbild un pieripo pie nākamā koka. Viņš ar knaiblēm satver kannu, atritina snuķi un lēnām sāk sūkt degvielu. Kad kanna tukša, Eļļainis nevērīgi pajautā: - Un tu? - Kas es? - Kas esi tu? - Niko, – atbildu. Eļļainis joprojām turpina darboties ap kannu, nepievērsdams man nekādu uzmanību. Tā kā klusēšana ieilgusi, mēģinu uzsākt sarunu. - Te gan ir interesanta vieta. Ieturu nelielu pauzi un turpinu: - Viss tikai no metāla. Pēkšņi Eļļainis pārtrauc ņemšanos ap kannu un pieripo man tuvāk. - Tas ir Metālnieka darrrbs, - viņš iesāk stāstīt. Laikam esmu aizsācis patīkamu sarunas tematu, jo Eļļainis kļūst daiļrunīgāks. - Metālnieks ir rrradījis mani, metala koku aleju, metāla nezvēra galvas ceļa krustojumā, metāla krrrāmu izgāztuvi, Milzumilža pļaujmašīnu un Uguns… - Pļaujmašīnu? – nepieklājīgi pārtraucu Eļļaiņa stāstījumu. - Jā,- Eļļainis piekrītoši papurina savu snuķi. - Tad jau Metālnieks pazīst Milzumilzi, - nebeidzu tincināt. - Jā,- robots piekrītoši pamirkšķina ar spuldzītēm. - Vai vari mani aizvest pie Metālnieka? - Esmu uzpildījies pilns. Tā kā man jābrrrauc uz Metālnieka alu iztukšoties, varrru tev ceļu parrrādīt, - to sacīdams, Eļļainis nokrakšķ un lēnām sāk virzīties uz priekšu. Viņa mazie ritentiņi griežas arvien sparīgāk, un pēc dažiem nobrauktajiem metriem Eļļainis uzņem ātrumu. Es pielieku soli, bet jūtu, ka nespēšu tikt līdzi. Attālums, kas mūs šķir, kļūst aizvien lielāks.
- Pagaidi! Es tevi nevaru panākt! – saucu skriedams nopakaļ. - Es nevarrru apstāties! Mani pievelk magnēts! Tas ir pēdējais Eļļaiņa teikums, ko sadzirdu. Kad esmu skējis aptuveni desmit minūtes, aleja izbeidzas. Ceļu aizšķērso akmens siena ar četrām durvīm, kas nokrāsotas atšķirīgās krāsās: zaļā, sarkanā, dzeltenā un zilā. Esmu samulsis, jo nezinu, kuras durvis ved pie Metālnieka.
Ja izvēlies zaļās durvis, lasi 2. nodaļu "Zaļās durvis". Ja izvēlies sarkanās durvis, lasi 8. nodaļu "Sarkanās durvis". Ja izvēlies dzeltenās durvis, lasi 22. nodaļu "Dzeltenās durvis". Ja izvēlies zilās durvis, lasi 25. nodaļu "Zilās durvis".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati. Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|