27.nodaļa Žagaru grēdaLidojošais gumijas dīvāniņš piezemējas uz sausu žagaru grēdas. - Ooo! - labsajūtā iesaucos. - Pēc tik riskanta lidojuma jāatpūšas. Vai ne, Rukruk? Atsprādzēju drošības siksnas un iekārtojos ērtāk sēžamajā. - Nekāda atpūta! Rāpieties nost! - atskan čerkstoša balss. - Vai tu kaut ko teici? – vēršos pie Rukruka. - Nē, tas nebiju es. - Vai nedzirdējāt? Veicīgi rāpjaties nost! – čerkstošā balss kļūst spalgāka. - Jūs ielauzīsiet manas mājas jumtu. - Jumtu? - pārjautāju, gribēdams pārliecināties, vai neesmu pārklausījies. - Jā! – balss atcērt. - Un kas tu tāds būtu, ka mums tavas pavēles jāklausa? - iespītējos. - Milzumilzis, - skan atbilde. - Man šķiet, ka tā nav Milzumilža balss, - ruksītis iečukst man ausī. - Ja tu esi visuvarenais Milzumilzis, – nerimstos, - tad pats mūs nocel no savas mājas jumta! Iestājas klusums. - Acīmredzot viņš apdomā, ko darīt tālāk, - čukstu Rukrukam. Pēc brīža sajūtu, ka mūsu gumijas dīvāniņš no apakšpuses tiek bakstīts. - Krakšķ! - žagari ielūzt, un mēs visi trīs: Rukruks, es un gumijotais dīvāniņš, - iekrītam žagaru kaudzes tukšajā viducī. - Kā tu domā, - čukstot jautāju robotam, - vai mēs esam Milzumilža midzenī? - Jūs esat manā žagaru mājā, - ierunājas čerkstošā balss. Pustumsā balss īpašnieks nav pamanāms. - Sakiet, lūdzu, kā mums tikt laukā? – Rukruks cenšas būt pieklājīgs. - Kā tikāt iekšā, tā tiekat arī laukā, - atbild neviesmīlīgais saimnieks. - Paga, paga! – iejaucos sarunā. - Labāk salīgsim mieru. Par to, ka esam nodarījuši skādi, uzdāvināsim tev jauku dīvāniņu. Vai esi ar mieru? - Jāāā! - balsī ieskanas apmierinājums. - Man neviens nekad neko vēl nav dāvinājis. - Kāpēc? - Jo man nav draugu. - Vai tāpēc tu nozagi mūsējos draugus: Zaļbārdi un Metālnieku? – jautāju. - Es neesmu zadzis nevienu, jo es neesmu…, - balss kļūst pavisam klusa, - … jo es neesmu tas, par ko izliekos. Es sameloju, ka esmu Mizumilzis, lai jūs nobītos. - Es jau tā domāju, - Rukruks pašapmierināti pakustina astīti. - Kas tad tu esi? - Žagarīgņa. Beidzot pustumšajā žagaru grēdas stūrī pamanu svešo. Viņa ķermenis ar galvu saaudzis vienā veselumā un līdzinās malkas pagalei, no kuras spraucas ārā četri zaru stumbeņi - divas rokas un divas kājas. Ar metāla zaru viegli pieskaros Žagarīgņam. Tas paliek stāvot tikpat nekustīgā pozā kā līdz šim. - Es esmu Niko, bet mans draugs ir robots Rukruks. Mēs abi meklējam Milzumilzi. Vai tu zini, kur viņš slēpjas? - Nē. - Eh! - nopūšos, - Žēl. - Nu gan mums laiks rrripot, - sarunā iesaistās Rukruks, kurš visu šo laiku nemierīgi dīdījies, braukalēdams uz priekšu un atpakaļ. Un pēkšņi ne no šā, ne no tā, atveras no sīkiem zariņiem pītas mājiņas durvis. - Mums jāsteidzas! – ruksītis nerimstas un izspraucas cauri durtiņām no žagaru mājiņas laukā. - Kur tu tā steidzies? – jautāju, līzdams viņam nopakaļ. – Mēs pat neatvadījāmies. - Pārrrdzīvos. Attālinoties no žagaru kaudzes, ik pa mirklim atskatos, vai Žagarīgņa neiznāk mūs pavadīt. - Viņš laikam apvainojās, - skumji nosaku. - Es gan domāju, ka Žagarrrīgņam mēs esam vienaldzīgi. Viņš taču nemāk drrraudzēties. Kādu brīdi klusējam. Kad žagaru mājiņa vairs nav saskatāma, es atzīstos: - Zini, Rukruk, es sākumā pat noticēju, ka mēs esam iekrituši Milzumilža midzenī. - Es gan jau no sākuma zināju, ka tas nav Milzumilzis, - atbild ruksītis. - Pastāsti, kāds izskatās Milzumilzis, - gribu izdibināt. - Milzumilzis vienmērrr parrrādās citā izskatā, tāpēc neviens nezina, kā viņš patiesībā izskatās. Tā runādami, mēs nonākam krustojumā, kur ceļš sadalās divos virzienos. - Skaties, Niko! Ceļa rrrādītājs, - Rukruks iesaucas un paripo ātrāk uz priekšu, lai pirmais tiktu tam klāt. – Tikai nesaprrrotu, kas te rrrakstīts. Kad pieeju tuvāk koka stabam, redzu, ka burti, kas uz abām koka tāfelītēm vilkti ar krītu, ir krietni vien padzisuši. - “Ledu... be…re”. “Stik…a til…s”, - burtoju. - Viss ir skaidrs: pa labi ir Ledubere, bet pa kreisi – Stikatils. - Nu! Kuru ceļu tu izvēlies? – jautāju Rukrukam. Ruksītis brītiņu padomā un paver muti, lai teiktu savu izvēli, taču notiek kaut kas pavisam negaidīts. Ceļa rādītājs apgriežas ap savu asi. Tā tāfelīte, kas iepriekš norādīja uz ceļu pa labi, tagad norāda uz ceļu pa kreisi, bet tā tāfelīte, kas iepriekš norādīja uz ceļu pa kreisi, tagad norāda uz ceļu pa labi. - Tas jau nav ceļa rādītājs, bet vēja rādītājs, - jūtos vīlies. Koka tāfelītes nemaz netaisās apstāties. Griešanās kļūst arvien straujāka, un rotējošais koka stabs sāk atgādināt spēļu ruleti.
Ja izvēlies iet pa kreisi, lasi 6. nodaļu "Pa kreisi". Ja izvēlies iet pa labi, lasi 24. nodaļu "Pa labi".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati. Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|