27.nodaļa Žagaru grēda

Lidojošais gumijas dīvāniņš piezemējas uz sausu žagaru grēdas.

- Ooo! - labsajūtā iesaucos.  - Pēc tik riskanta lidojuma jāatpūšas. Vai ne, Rukruk?

Atsprādzēju drošības siksnas un iekārtojos ērtāk sēžamajā.

- Nekāda atpūta! Rāpieties nost! - atskan čerkstoša balss.

- Vai tu kaut ko teici? – vēršos pie Rukruka.

- Nē, tas nebiju es.

- Vai nedzirdējāt? Veicīgi rāpjaties nost! – čerkstošā balss kļūst spalgāka. - Jūs ielauzīsiet manas mājas jumtu.

- Jumtu? - pārjautāju, gribēdams pārliecināties, vai neesmu pārklausījies.

- Jā! – balss atcērt.

- Un kas tu tāds būtu, ka mums tavas pavēles jāklausa? - iespītējos.

- Milzumilzis, - skan atbilde.

- Man šķiet, ka tā nav Milzumilža balss, - ruksītis iečukst man ausī.

- Ja tu esi visuvarenais Milzumilzis, – nerimstos, - tad pats mūs nocel no savas mājas jumta!

Iestājas klusums.

- Acīmredzot viņš apdomā, ko darīt tālāk, - čukstu Rukrukam.

Pēc brīža sajūtu, ka mūsu gumijas dīvāniņš no apakšpuses tiek bakstīts.

- Krakšķ! - žagari ielūzt, un mēs visi trīs: Rukruks, es un gumijotais dīvāniņš, - iekrītam žagaru kaudzes tukšajā viducī.

- Kā tu domā, - čukstot jautāju robotam, - vai mēs esam Milzumilža midzenī?

- Jūs esat manā žagaru mājā, - ierunājas čerkstošā balss.

Pustumsā balss īpašnieks nav pamanāms.

- Sakiet, lūdzu, kā mums tikt laukā? – Rukruks cenšas būt pieklājīgs.

- Kā tikāt iekšā, tā tiekat arī laukā, -  atbild neviesmīlīgais saimnieks.

- Paga, paga! – iejaucos sarunā. - Labāk salīgsim mieru. Par to, ka esam nodarījuši skādi, uzdāvināsim tev jauku dīvāniņu.  Vai esi ar mieru?

- Jāāā! - balsī ieskanas apmierinājums. - Man neviens nekad neko vēl nav dāvinājis.

- Kāpēc?

- Jo man nav draugu.

- Vai tāpēc tu nozagi mūsējos draugus: Zaļbārdi un Metālnieku? – jautāju.

- Es neesmu zadzis nevienu, jo es neesmu…, - balss kļūst pavisam klusa, - … jo es neesmu tas, par ko izliekos. Es sameloju, ka esmu Mizumilzis, lai jūs nobītos.

- Es jau tā domāju, - Rukruks pašapmierināti pakustina astīti.

- Kas tad tu esi?

- Žagarīgņa.

Beidzot pustumšajā žagaru grēdas stūrī pamanu svešo. Viņa ķermenis ar galvu saaudzis vienā veselumā un līdzinās malkas pagalei, no kuras spraucas ārā četri zaru stumbeņi - divas rokas un divas kājas.

Ar metāla zaru viegli pieskaros Žagarīgņam. Tas paliek stāvot tikpat nekustīgā pozā kā līdz šim. 

- Es esmu Niko, bet mans draugs ir robots Rukruks. Mēs abi meklējam Milzumilzi. Vai tu zini, kur viņš slēpjas?

- Nē.

- Eh! - nopūšos, - Žēl.

- Nu gan mums laiks rrripot, - sarunā iesaistās Rukruks, kurš visu šo laiku nemierīgi dīdījies, braukalēdams uz priekšu un atpakaļ.

Un pēkšņi ne no šā, ne no tā, atveras no sīkiem zariņiem pītas mājiņas durvis.

- Mums jāsteidzas! – ruksītis nerimstas un izspraucas cauri durtiņām no žagaru mājiņas laukā.

- Kur tu tā steidzies? – jautāju, līzdams viņam nopakaļ. – Mēs pat neatvadījāmies.

-  Pārrrdzīvos.

Attālinoties no žagaru kaudzes, ik pa mirklim atskatos, vai Žagarīgņa neiznāk mūs pavadīt.

- Viņš laikam apvainojās, - skumji nosaku.

- Es gan domāju, ka Žagarrrīgņam mēs esam vienaldzīgi. Viņš taču nemāk drrraudzēties.

Kādu brīdi klusējam.

Kad žagaru mājiņa vairs nav saskatāma, es atzīstos:

- Zini, Rukruk, es sākumā pat noticēju, ka mēs esam iekrituši Milzumilža midzenī.

- Es gan jau no sākuma zināju, ka tas nav Milzumilzis, - atbild ruksītis.

- Pastāsti, kāds izskatās Milzumilzis, - gribu izdibināt.

- Milzumilzis vienmērrr parrrādās citā izskatā, tāpēc neviens nezina, kā viņš patiesībā izskatās.

Tā runādami, mēs nonākam krustojumā, kur ceļš sadalās divos virzienos.

- Skaties, Niko! Ceļa rrrādītājs, - Rukruks iesaucas un paripo ātrāk uz priekšu, lai pirmais tiktu tam klāt.  – Tikai nesaprrrotu, kas te rrrakstīts.

Kad pieeju tuvāk koka stabam, redzu, ka burti, kas uz abām koka tāfelītēm vilkti ar krītu, ir krietni vien padzisuši.

- “Ledu... be…re”. “Stik…a til…s”, - burtoju. -  Viss ir skaidrs: pa labi ir Ledubere, bet pa kreisi – Stikatils. - Nu! Kuru ceļu tu izvēlies? – jautāju Rukrukam.

Ruksītis brītiņu padomā un paver muti, lai teiktu savu izvēli, taču notiek kaut kas pavisam negaidīts. Ceļa rādītājs apgriežas ap savu asi. Tā tāfelīte, kas iepriekš norādīja uz ceļu pa labi, tagad norāda uz ceļu pa kreisi, bet tā tāfelīte, kas iepriekš norādīja uz ceļu pa kreisi, tagad norāda uz ceļu pa labi.

- Tas jau nav ceļa rādītājs, bet vēja rādītājs, - jūtos vīlies.

Koka tāfelītes nemaz netaisās apstāties. Griešanās kļūst arvien straujāka, un rotējošais koka stabs sāk atgādināt spēļu ruleti.

 

Ja izvēlies iet pa kreisi, lasi 6. nodaļu "Pa kreisi".

Ja izvēlies iet pa labi, lasi 24. nodaļu "Pa labi".