13.nodaļa UpeCeļš ved cauri iekoptam dārzam ar dīvainiem augiem. Izskatās, ka dārznieks jokojoties saaudzējis kopā pilnīgi atšķirīgas augu sugas. Piemēram, ābeles zaros karājas cūku pupu pākstis. Uz gandrīz divus metrus garā saulespuķes kāta uzaudzis smagnējs ķirbis, bet apaļais galviņkāposts uzziedējis rozes ziediem. Kad pieliecos pasmaržot vienu no augiem, sīki putekšņi sakutina degunu, un es nošķaudos. Šķavu troksnis sakustina blakus augošo egli, un no tās gluži kā pieneņpūkas gaisā paceļas visas skujas. Uz egles zariem paliek karājamies vien mazi dzelteni gurķīši. Norauju vairākus un ielieku Zaļbārža groziņā. Īsti neesmu pārliecināts, vai tie vispār ir ēdami. Var jau būt, ka pēc šādu hibrīdu maltītes man izaugtu āža ragi, ziloņa snuķis vai ērgļa knābis… - Bēgam prom! – klusumu pārtrauc smalka balstiņa. Skaņa nāk no groziņa. Ieskatos tajā. Man no pārsteiguma paliek mute vaļā. Pa šo mazo brītiņu dzeltenajiem gurķīšiem pieaugušas kājas. Tie viens pēc otra lec laukā no groziņa un skrien uz tuvāko dzeloņkrūmu.
Caps! Saķeru pēdējo bēgli aiz vienas kājas un paceļu gaisā, lai varētu labāk izpētīt. - Bēgam! Bēgam! – gurķītis spiedz smalkā balstiņā, spirinādamies uz visām pusēm. - Kas tu esi? – jautāju. - Bēgam! Bēgam! – gurķītis nerimstas. - Es tevi neēdīšu, - mierinu, - tikai pasaki, kas tu esi. - Laid to bailīgo bēdzējgurķi vaļā! - izdzirdu smagnēju balsi. Runātājs ir tepat līdzās zālē gulošs un ar ķērpjiem apaudzis resns baļķis. Paklausu. Gurķītis paukšķēdams atsitas pret zemi un trīcošiem soļiem teciņus vien aizskrien pakaļ saviem brāļiem. - Kam šis savādais dārzs pieder? – vēršos pie baļķa. - Zaļbārdim. - Cik labi! Pie manis ir viņa groziņš. Varēšu to atdot, - sapriecājos. - Zaļbārža šeit nav. Milzumilzis izpostīja pļavu un Zaļbārdi aiznesa sev līdzi. - Ak! Tas manis dēļ, - mani sāk urdīt vainas apziņa. - Vai varu kaut kā līdzēt? - Ir jāuzmeklē Milzumilzis, - baļķis iekrakšķas un pagriežas uz otriem sāniem. Tad smagi nopūšas un lēnām turpina: - Viņš mitinās aiz upes, taču… tai…. pāri... Tā kā ar katru vārdu skaņa kļūst klusāka, pieliecos tuvāk baļķim, lai labāk sadzirdētu teikto. - Hrrr! Hrrr! – skaļi krācieni iepūšas ausī. - Ir nu gan večuks! Iemiga pusvārdā. Valstu satrunējušo baļķi no viena sāna uz otru un saucu: - Mosties! Ko tu gribēji teikt? Taču baļķis neliekas ne zinis. Tas guļ kā gulējis. Atmetu ar roku un dodos tālāk. Aiz dīvainā dārza ceļu aprauj aiza. Starp divām stāvām klinšu sienām plūst krāčaina upe. Pārlēkt pāri apmēram trīs metrus platajai aizai nav iespējams. Vienīgais glābiņš - baļķis. Nāksies to atripināt un izmantot kā tiltu. Steidzos atpakaļ, taču esmu nokavējis. Baļķa vairs nav. Tā vietā palikusi vien izgulēta zāle. - Aūūū! Baļķi, kur tu esi! – saucu. - Vai tev tāpat kā bēdzējgurķim pieaugušas kājas? - Baļķim nepieauga kājas, - smalka balstiņa atskan no dzeloņkrūma. - To projām aiznesa Milzumilzis. - Uz kurieni? – jautāju. - To nedrīkstam teikt, jo citādi mūs iznīcinās, - smalkā balstiņa atbild un apklust. Tā kā citu iespēju, kā tikt pāri aizai, nesaskatu, tad nekas cits man neatliek, kā atgriezties atpakaļ krustcelēs pie laukakmens ar izkalto uzrakstu: “Ja iesi pa labi – priekšā būs strauts. Ja iesi taisni – priekšā būs upe. Ja iesi pa kreisi – priekšā būs purvs.”
Ja izvēlies iet pa kreisi, lasi 5. nodaļu "Purvs". Ja izvēlies iet pa labi, lasi 26. nodaļu "Strauts". Ja izvēlies atgriezties pļavā, lasi 28. nodaļu "Atkal pļava". |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
