16.nodaļa AtklāšanāsUzbraucis virszemē, visas trīs ledus figūras noguldu līdzās bedrei. Siltumā tās pamazām sāk kust. Pirmā izkūst Zaļbārža figūra, zālē pēc sevis atstādama vien peļķi un mazu baltu lādīti sirds formā. Līdzko lādītei pieskaros, atveras vāks, un no lādītes gaisā gluži kā dūja uzlido aprakstīta papīra lapiņa. Saķeru to un lasu: “Niko! Vēlos Tev pateikties par neatlaidību un drosmi, ko izrādīji mani meklējot. Nu ir pienācis īstais laiks, lai atklātu Milzumilža noslēpumu. Vai atceries manus pēdējos vārdus mūsu tikšanās reizē? Toreiz Tev nepaspēju pateikt, ka akmeņu kalns, no kura tu sāki savu ceļojumu, ir Milzumilža pasaules portāls. Tas darbojas līdz ar tumsas iestāšanos. Tev atliek vien nostāties kalna galā un skaļi iesaukties: “Gribu mājās!” Vēlme tiks izpildīta nekavējoties. Zaļbārdis” Nākamā izkūst Metālnieka figūra. Arī pēc tās paliek peļķe un balta sirdsveida lādīte, kurā glabājas uz pusēm pārlocīta lapiņa. Atloku to vaļā un lasu: “Niko! Kaut arī mēs nekad neesam tikušies, un viens par otru zinām tikai pēc nostāstiem, vēlos Tev palīdzēt. Tiklīdz beigsi lasīt šo vēstuli, kokā ieraudzīsi Ugunsrīkli. Nenobīsties! Sēdies viņam mugurā un lido līdz akmeņu kalnam. Tikai pasteidzies, jo pavisam drīz izdegs saules baterija, un, iestājoties tumsai, Ugunsrīkle izgaisīs. Metālnieks” Tik tiešām. Beidzis lasīt Metālnieka vēstuli, uz tuvākā koka pamanu savādu radījumu. Tas nav ne putns, ne dzīvnieks, ne zivs. Drīzāk no katra pa mazumiņam. Radījuma ķermenis sastāv no diviem ieapaļiem metāla vākiem, kas atgādina gigantiskas gliemenes čaulas. Vāku virsma klāta ar dažāda lieluma metāla zvīņām. Pie tam, vāki vienā pusē ir pavērti kā milzīga mute un atklāj uguns liesmas. Radījums tup uz koka zara, ieķēries ar visu četru ķepu nagiem mīkstajā mizā, plivina metāla spārnus un šūpo metāla asti.
- Vai esi Ugunsrīkle? - vaicāju. Radījums piekrītoši piemiedz acis un no mutes izšauj uguns strēli, apsvilinot zaru, uz kura pats sēž. Koks aizdegas. Ugunsrīkle nolaižas no degošā koka zemē un gāzelēdamies pienāk man klāt. - Mazliet pagaidi, jo jāatkausē Rukruks, - saku. Pateicoties karstajām uguns liesmām, kas apņēmušas koku, ruksīša ledus figūra kūst arvien straujāk. Drīz vien arī tā pārvēršas peļķē, un tāpat kā iepriekšējās divas figūras, pēc sevis atstāj baltu sirdsveida lādīti. Paceļu to un mēģinu atvērt. Diemžēl nav iespējams. Lādītes vāku ciet notur neliela slēdzene, bet atslēga nekur nav atrodama. Liesmas jau pārlekušas uz blakus augošo koku, un apkārtne ietinas necaurredzamā dūmu mutulī. Steidzīgi uzraušos virsū Ugunsrīklei, un ar labo roku ieķeros tā zvīņainajā mugurā. Kreiso roku ar Rukruka lādīti turu cieši piespiestu pie sirds. Ugunsrīkle ieskrienas, saplivina spārnus un paceļas gaisā.
Tālāk lasi 12. nodaļu "Atkal kalns".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
