28.nodaļa Atkal pļava

Mani sāk mocīt sirdsapziņa. Kārtīgi pārdomājot saprotu, ka esmu rīkojies nodevīgi. Šobrīd vispareizākais lēmums būtu atgriezties pļavā. Atgriezties, lai uzmeklētu Zaļbārdi.

Cieši pie krūtīm piespiežu Zaļbārža groziņu un raitiem soļiem dodos atpakaļ uz pļavu. Diez vai spēšu kaut ko vērst par labu? Tik daudz reižu esmu ļāvis savām fantāzijām piedalīties kauju ainās, kurās viens pats stājos pretī lielai pretinieku armijai. Un, būdams īsts varonis, visās kaujās vinnēju. Bet šoreiz  - kauns un negods – visatbildīgākajā brīdī kā zaķpastala no kaujas lauka aizbēgu.

Pa galvu šaudās domas ar dažādiem variantiem, kā man vajadzēja rīkoties, aizstāvot jauniegūto draugu: “Kāpēc neiedomājos zāles pļāvēju apsvaidīt ar akmeņiem? Tie iestrēgtu spīlēs, sabojātu asos nažus un metāla milzenis vairs nespētu pļaut ... Ak, nē! Šis variants neder… Steigā garajā zālē nemaz nebūtu tik viegli akmeņus uzmeklēt ... Labāk monstru vajadzēja aizvilināt uz purvu. Metāla milzenis iestrēgtu dūņās un netiktu laukā. Bet ar laiku sarūsētu … Nē! Arī šis variants neder, jo tai mirklī es nemaz nezināju, ka kaut kur pavisam netālu ir purvs… Bet varbūt vajadzēja metāla monstru negaidīti pārsteigt? Piemēram, bļaustoties, vicinot rokas un lēkājot. Milzenis apmulstu un apstātos. Iespējams, ka tādā veidā tiktu iegūts laiks, un Zaļbārdis paspētu aizbēgt.”

Jo tuvāk nāku pļavai, jo soļi kļūst gausāki. Pirmos ieraugu kokus. Metāla monstra asmeņi nav pažēlojuši pat tos. Uz greizi apcirptajiem stumbriem palikuši vien paši mazākie zariņi, kuriem, acīmredzot, zāles pļāvējs nav spējis piekļūt. Pārējie zari izsvaidīti uz zemes. Zāles kumšķīši, kas vēl pirms neilga laika ietērpa kokus bārkstainā rotā, novītuši mētājas tiem līdzās. Izskatās, ka te būtu plosījies pamatīgs viesulis.

Arī pļava cietusi. Milzīgie metāla riteņi zemi sabraukājuši krustu šķērsu. No gardās un sulīgās zāles pāri palikuši vien salauzīti stublāji. Un lidojošā zāle pazudusi. Vienīgais, kas liecina par kādreizējo lekno pļavu, gaisā virmojošā zāles smarža.

“Iespējams, ka šis jandāliņš noticis manis dēļ,” domāju, vērodams postījumus. “Nabaga Zaļbārdis! Man noteikti viņš jāatrod. Būtu gan labi, ja es zinātu, ar ko lai sāk... Ā, jānoskaidro, uz kurieni aizbraucis zāles pļāvējs. Līdzko atradīšu to, tikšu tuvāk Milzumilzim. Līdzko tikšu tuvāk Milzumilzim, atradīšu Zaļbārdi… Uh, kāds ģeniāls plāns!”

Mēģinu atšķetināt riteņu izbraukātos līkločus, jo man jānoskaidro, uz kuru pusi aizbraucis zāles pļāvējs. Vairākas minūtes staigāju pa sazīmētajiem labirintu lokiem, līdz pļavas otrā galā izdodas pamanīt zemes ceļu ar divām dziļām nospiedumu vagām.

- Redz! Kas meklē, tas atrod! – pie sevis klusi nomurminu un apsēžos mīkstās sūnās uz pakalniņa līdzās izvagotajam ceļam. Pēc tāda laba darba nenāktu par ļaunu atpūsties un iestiprināties.

No Zaļbārža groziņa izņemu hameleonzāles sauju un iestūķēju mutē. Skābenā citrona garša remdē izsalkumu un uzlabo garastāvokli. Savukārt spožā saule, kas atgādina tikko izceptu un no karstas pannas noņemtu zeltaini brūnu pankūku, patīkami silda manu augumu un uzjundī domas par mammu un mājām. Palūkojos uz sauli un labsajūtā pieveru acis… Vismaz kaut kas šai vietā ir tāds pats kā pie mums.

Nogurums, saules siltums un patīkamās atmiņas uzdzen snaudu…

 

……

 

Cik ilgi esmu gulējis - nezinu. Vēl tikai mirklīti izbaudīšu klusumu un tad turpināšu ceļu. Samiegojies izberzēju acis un palūkojos apkārt. Kaut kas ir mainījies, jo izskatās savādāk nekā pirms iemigšanas. Tikai kas?

- Tā tik ir sodība! Kur palikuši riteņu nospiedumi? – mana satrauktā balss pārtrauc stindzinošo klusumu.

Kamēr biju aizmidzis, riteņu nospiedumus kāds izdzēsis. Tagad zemes ceļš tālumā aizvijas tik gluds, it kā tam pāri būtu pārbraucis ceļa veltnis. Nav jābūt lielam gudriniekam, lai saprastu, ka Milzumilzis cenšas mani maldināt. Taču vienā ziņā tā ir arī laba zīme, jo norāda, ka eju pareizajā virzienā. Esmu gatavs doties pretī nezināmajam.

 

Necik daudz nogājis, zemē pamanu mētājamies nelielu metāla skrūvi. Iespējams, ka tā atskrūvējusies un izkritusi no kādas zāles pļāvēja detaļas. “Gan jau noderēs,” nodomāju un noliecos, lai to paceltu. Taču līdzko skrūve nonāk manā plaukstā, tā ieknukstas un sāk locīties uz visām pusēm kā izbijies tārps.

- Tu esi dzīva?! – no pārsteiguma iesaucos un ar rādītājpirkstu pakutinu skrūves micīti.

- Īīī!  - skrūve drebelīgi iesmejas un manā plaukstā iepilina dažas eļļas pilītes.

- O! Tev vajadzīgs pampers – iesmejos un no kabatas izvelku saburzīto autobusa biļeti. Ietinu atradumu papīra autiņā tā, ka tikai skrūves micīte paliek ārpusē.

- Vai tu esi pazudusi? – jautāju.

- Pa-du-zu-si, - skrūve nedroši bubina.

- Kur tava mamma?

- Mā-mā.

Pēc šī vārda izdvešanas viņa atkal sāk knukstēt. Raudas kļūst arvien skaļākas. Kā tas iespējams, ka tāds mazs pintiķis var radīt tik lielu troksni? Jāmēģina apklusināt.

- Pačuči, kamēr atradīsim mammu, – mierinu un biļetē ievīstīto skrūves mazuli ieslidinu bikšu kabatā.

Vienmērīgais soļu ritms un siltā, tumšā kabata palīdz. Skrūve ātri vien iemieg.

- Nu gan esmu iekūlies! Tagad man būs jāatrod ne tikai Zaļbārdis un Milzumilzis, bet arī skrūves mamma, - pie sevis norūpējies murminu.

Drīz vien ceļš sadalās divos virzienos. Ceļa sazarojumam pa vidu, gluži kā afišas stabs, slejas masīva ceļa norāde ar divām milzīgām nezvēra galvām. Brūnganiem rūsas traipiem nosētās dzelzs galvas lūkojas katra uz savu ceļa pusi. Pavirši uzmetot skatienu šķiet, ka tās ir vienādas, taču ielūkojoties rūpīgāk pamanu, ka abām galvām ir atšķirīgas sejas izteiksmes. Viena nezvēra galva smaidīga, bet otra – bēdīga. Smaidīgā galva skatās pa labi, bet bēdīgā galva – pa kreisi. “Atkal nezvērs,” pie sevis nodomāju, “Vai vienā dienā nav tā kā par daudz? Sapnī. Peļķē. Un tagad te - uz staba. Ko tas varētu nozīmēt?”

 

Ja izvēlies iet pa kreisi bēdīgās galvas virzienā, lasi 10. nodaļu "Eļļa".

Ja izvēlies iet pa labi smaidīgās galvas virzienā, lasi 19. nodaļu "Kaste".