12.nodaļa Atkal kalnsElsdams un pūzdams Ugunsrīkle pārlido pāri Žagarīgņas zaru mājelei un tuvojas upei. Lidojot virs ūdens, radījums pārstāj plivināt spārnus un sāk strauji planēt lejup, līdzīgi kā kaija, kas no augstuma uzbrūk pamanītajai zivij. - Kāpēc tu krīti? Vai degviela beigusies? – iekrampējies ciešāk Ugunsrīkles zvīņās, bļauju. Nesaprotu, vai metāla radījums nedzird, vai arī izliekas nedzirdam. Ūdens virsmai viņš pieskaras neticami viegli un, kustinādams visas četras ķepas, uzsāk peldēšanu. Eļļainais šķidrums radījuma mutē no karstuma vārās. Trāpot tajā ūdens šļakatām, liesmas nosprakšķ, bet neapdziest. Ar motorlaivas ātrumu šķērsojam upi un tuvojamies pretējam krastam. Pagriežos, lai novērtētu paveikto ceļu un pamanu, ka virs degošo koku galotnēm pelēkais dūmu mākonis pamazām virzās uz saules pusi. Vai nu dūmu ietekmē, vai arī baterijām beidzoties, saule vairs nespīd tik spoži, un Milzumilža pasaulē iestājas krēsla.
Drīz vien Ugunsrīkle sasniedz otru upes krastu un izrāpjas laukā no ūdens. Tad viņš ieskrienas un paceļas gaisā. Tālumā jau varu ieraudzīt savu galamērķi – klajo līdzenumu ar akmeņaino kalnu. - Lūdzu, lido ātrāk, lai mūs neapsteidz tumsa, - lūdzos Ugunsrīklei. Ugunsrīkle vēzē spārnus cik jaudas, tomēr tumsu apsteigt nespēj. Notiek tas, par ko Metālnieks brīdināja savā vēstulē. Līdzko piezemējamies kalna galā, saule nodziest, un sāk līņāt, bet Ugunsrīkle izgaist, pametot mani tumsā vienu pašu. Izmircis stāvu kalna galā un minstinos pateikt maģiskos vārdus, jo mani urda viens neatbildēts jautājums: “Kāpēc visu šo laiku es nesatiku Milzumilzi?” Taču iekšējā balss pārliecina, ka labāk to nedomāt, bet priecāties par iespēju atgriezties mājās. Nopūšos un, satracinot apkārtējo klusumu, skaļi noaurojos: - Gribu mājās!
Tālāk lasi 18. nodaļu "Mājās".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
