2.nodaļa Zaļās durvisZaļo durvju rokturis atgādina gredzenā savijušos čūsku. Pieskaros tam. Durvis šņākdamas atveras, atklājot vēl vienas zaļas durvis, tikai mazākas. Atveru arī tās. Aiz otrajām durvīm - trešās zaļās durvis. Tās ir vēl mazākas. Aiz trešajām – ceturtās. Tad piektās, sestās un septītās. Astotās durvis ir tik mazītiņas kā sērkociņu kastīte. Lai tās atvērtu, noguļos garšļaukus un ar naga galu vieglītēm pieskaros miniatūrajam durvju rokturītim. Kad durvis atveras, labsajūtā nopūšos, jo tās ir pēdējās. Aiz durvīm redzama zemē izrakta šaura aliņa. “Ja nu tā ir Metālnieka ala, ko pieminēja Eļļainis,” pie sevis spriedelēju, pieliecies alai pavisam tuvu klāt. “Tikai nesaprotu, kā tik mazā caurumiņā viņš varēja iespraukties?” - Au!- iebļauju alā. - Au! Au! Au! Au!– dzirdu atbalsi no alas dziļuma. - Vai šajā alā Eļļainis ir? - Ir! Ir! Ir! Ir! – atkal dzirdu atbalsi. - Kā lai es te tieku? – nerimstos jautāt. - Ššš! Meklē citu ieeju, – atskan atbilde pavisam tuvu un pēc dažām sekundēm no alas izlien rakstaina čūska sliekas lielumā. – Ššš! Ja tu meklē Eļļaini, tad viņa te nav.
- Kurā viņš alā varētu būt? - Ššš! Kā lai es to zinu? Te alu ir daudz: mana ala, manas māsas ala, manas māsas māsas ala, manas māsas māsas māsas ala… - Pietiek! – nepacietībā pārtraucu čūskas uzskaitījumu. - Man jau sajuka tava radu būšana. Labāk pasaki, vai šajā apkaimē ir izmēros lielākas alas par tavējo un tavu māsu alām? - Ššš! Metālnieka ala, – čūska aizvainota nošņāc. - Pasaki, kur to meklēt? - Ššš! Es ar nepieklājīgiem nerunāju, - čūska atcērt un ielien atpakaļ caurumā. - Nu labi! Lūūūdzu pasaki, kur to meklēt? – jautāju lūdzošā izteiksmē, pielicis muti tuvu alai klāt. Taču atbildi nesaņemu. Ar skumjām secinu, ka zaļās durvis mani nekur tālāk nav aizvedušas, tāpēc aizveru visas durvis ciet un atgriežos pie akmens sienas.
Ja izvēlies sarkanās durvis, lasi 8. nodaļu "Sarkanās durvis". Ja izvēlies dzeltenās durvis, lasi 22. nodaļu "Dzeltenās durvis". Ja izvēlies zilās durvis, lasi 25. nodaļu "Zilās durvis". |
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
