15.nodaļa KoksPēc neilga brauciena skapis apstājas un atver vienas durvis. Puskrēslā skatam paveras lieli, nokaltuši koka zari. Aiz tiem tālāk nekas nav ieraugāms, jo pāri zaru galiem gulst metāla gredzeniem darināts siets. Tas ir tik smalks, ka caur sieta spraugām knapi spraucas gaismas stari. Tikai tad, kad nostājos uz durvju sliekšņa, saprotu, ka atrodamies koka dobumā. Pazemes lifts pa dobo stumbru mūs uzcēlis apmēram piecus metrus virs zemes. - Esam uzbraukuši kokā! – pārsteigumā iesaucos, no dobuma lūkodamies uz augšu un apakšu. Rukruks pieripo pie durvju sliekšņa un apstiprinoši pamāj ar galvu. - Kas tā par bruņu cepuri pār koku pārklāta? Vai kāda večiņa nocakojusi? – ar ironiju jautāju ruksītim. - Īsti nezinu. Manuprrrāt, tas irrr Metālnieka darrrbs, - viņš nopietni atbild. Ar vienu kāju atbalstos uz dobuma malas, bet ar otru – uz blakus esošā zara. Tādā stāvoklī varu labāk saskatīt sieta augšpusi. Izskatās, ka tur ir paliels caurums. Tikai žēl, ka tumšs plankums aizklājis sauli un puskrēslā caurumu nav iespējams kārtīgāk izpētīt. - Vai tas ir lietus mākonis? - pastiepis radītājpirkstu uz augšu, jautāju. Ruksītis pabāž laukā šņukuru un arī paskatās augšup. - Nē! Mūsu pasaulē lietus mākoņu nav. - Vai lietus arī nav? – turpinu tincināt. - Lietus sākas līdz arrr tumsas iestāšanos, - ruksītis to sakot, nepatikā noskurinās. - Kad saulē ieskrrrūvētā baterrrija izdeg, acumirrrklī iestājas tumsa un sāk līt līdz laikam, kamērrr tiek ieskrrrūvēta jauna saules baterrrija. - Ak tā! – dziļdomīgi novelku un uzdodu kārtējo jautājumu: – Un kurš tad jaunu bateriju ieskrūvē? - Metālnieks. - Metālnieks? – pārsteigts iesaucos. – Viņš taču sagūstīts! Kas notiks, ja izdegs baterija? - No tā es visvairrrāk baidos, jo Milzumilzis tumsu varrr izmantot savā labā. - Mums vajag pasteigties! Gar stumbru no koka galotnes līdz pat pakājei karājas resna virve. Paraustu un pārliecinos, vai tā ir pietiekoši izturīga.
Ja vēlies nokļūt koka galotnē, lasi 4. nodaļu "Koka galotne". Ja vēlies nokļūt koka pakājē, lasi 20. nodaļu "Koka pakāje".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
