7.nodaļa Runājošā galvaTā kā neesmu aizgājis sevišķi tālu, ātri vien nonāku atpakaļ krustojumā. Atrastā metāla zara resnāko galu pielieku pie bēdīgās galvas mutes. Eļļas pilieni nesteidzīgi viens pēc otra sapil nelielajā atverē. Kad eļļa beigusies, atverē ievietoju skrūvi. - Grrr! Grrr! Grrr! – nezvēra galvas iekšpusē atskan krakšķi. Šoreiz tie nav tik griezīgi un nepatīkami. Dzelzs lūpas lēnām sakustas. - Pal-dies, Ni-ko, ka at-ra-di ma-nu ma-zu-li! – galva lēnām uzsāk sarunu. Sajūta tāda, it kā skaņa nāktu no metāla caurules. - Par to es at-bil-dē-šu uz di-viem ta-viem jau-tā-ju-miem. - Kāpēc tikai uz diviem? - esmu neizpratnē. – Parasti pieņemts, ka trīs lietas ir labas lietas. - Nu, re! Tik-ko tu arī iz-tē-rē-ji sa-vu tre-šo jau-tā-ju-mu, – nezvēra galva turpina. Patiesībā es varētu uzdot neskaitāmus jautājumus par šo dīvaino pasauli: “Kā es te nokļuvu un kāpēc? Kāds ir Milzumilža noslēpums? Cik Milzumilzis liels? Uz kurieni aizbrauca zāles pļāvējs? Vai es…” - Jau-tā āt-rāk, jo eļļa var ne-pie-tikt, - manu domu gājienu pārtrauc dobjā balss. - Labi! Labi! Mans pirmais jautājums ir šāds: Vai tu zini, kur ir Zaļbārdis? - Mil-zu-mil-zis vi-ņu pa-slē-pis, – saņemu ne visai izsmeļošu atbildi. Vēlos zināt precīzāku slēpņa vietu, bet nedrīkstu iztērēt otro jautājumu. - Pirms Zaļbārdis pazuda, viņš man paspēja pateikt, ka akmeņainais kalns nav kalns. Kas tas ir? – uzdodu otro jautājumu. Pēc šī jautājuma dzelzs galva kā tvaikonis caur nāsīm izlaiž divus dūmu gredzenus un smagi nopūšas. - M-i-l-z-u-m-i-l-ž-aaaaaaaaaaaaaa…. - Kas Milzumilža? - neizpratnē iesaucos. - Eee-ļļļļļļ-aaa – galva izdveš pēdējiem spēkiem, visu apkārtni piepildīdama ar nepatīkamu deguma smaku.
- Nu, re! Uzkārās nepiemērotākajā brīdī! - aizspiedis ciet degunu, noburkšķu. Esmu vīlies. Jau no paša sākuma man vajadzēja iedomāties, ka no bēdīgās galvas neko iepriecinošu nesagaidīšu. Uz metāla zara uzkaru zāļu groziņu. Pārlieku zaru pār plecu un kā ganiņš ar ēdiena tarbu, vēlreiz kāpju stāvajā kalnā.
Atliek vien vēlreiz iet uz priekšu pāri kalnam, tāpēc lasi 30. nodaļu "Aleja".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
