6.nodaļa Pa kreisiNogriežamies pa kreisi, tā arī nezinot, uz kurieni ceļš mūs aizvedīs. - Kā tu domā, kur mēs nonāksim: Leduberē vai Stikatilā? – jautāju Rukrukam. - Domāju, ka Stikatilā, - atsaka Rukruks. - Bet es domāju, ka Leduberē. - Ja vēlies, varrram noslēgt derrrību. - Uz ko? - Tam kurrrš zaudēs, vajadzēs…, vajadzēs…, - Rukruks minstinās, - …satiekoties ar Milzumilzi skaļi iesaukties: “Man no tevis, Milzumilzi, nav bail!” Piekrītoši pamāju ar galvu. Ceļš mūs aizved līdz kalnam. No stāvās nogāzes, līkumus mezdama, līdz pat pakājei vijas plata stikla rene, kuras gals savienojas ar tiltu. Iespējams, ka arī tilts veidots no stikla, jo uz tā virsmas atspoguļojas apkārtnes ainava.
- Kā mēs tiksim lejā? – jautāju. - Sēdies man virrrsū un brrraucam. Ruksīša ideja man patīk. Nometu zemē metāla zaru un uzsēžos virsū kannas ķermenim. Abām rokām ieķeros uzgriežņu ausīs un iestumjos. Rukruka mazie ritentiņi skrapstēdami uzņem apgriezienus, uz stikla renes iezīmējot divas dziļas rievas. - Heijā! – iesaucos. – Te jau kā rodeļu trasē! No kalna traucamies lielā ātrumā. Mati plīvo, acīs sariešas asaras. Pirms katra pagrieziena, lai nenoveltos, nākas stiprāk ieķerties Rukruka ausīs. - Nenorrrauj manas ausis! - ruksītis auro jau vismaz desmito reizi. Kad tuvojamies kalna pakājei, pēdējā mirklī pamanu, ka ceļu aizšķērso caurspīdīga siena. - Bremzē! - iesaucos un vēlreiz parauju ruksīti aiz ausīm. - Auuu! – robots iegaudojas, noliec galvu uz leju un ar zobrata šņukuru uzsāk bremzēšanu. Apstāšanās ir tik strauja, ka pārkrītu pāri Rukrukam un apmetu vairākus kūleņus. Lai neuzbrauktu man virsū, ruksītis apgāžas augšpēdus uz muguras. Viņa mazie ritentiņi vēl kādu brīdi griežas tukšgaitā. – Rukruk, kā jūties? Vai neesi salūzis? – ceļoties augšā raizējos. - Khe! – ruksītis nokrekšķ. - Šķiet, ka viss irrr labākajā kārrrtībā. Palīdzu Rukrukam nostāties uz riteņiem, un abi, nedaudz pieklibodami, tuvojamies sienai. Uz caurspīdīgās sienas izgaismojas zaļas krāsas uzraksts. No tāluma tas nav pamanāms, jo saplūst ar apkārtnes zaļgano nokrāsu. Lasu: - “Tehnisku iemeslu dēļ Stikla tilts slēgts …” - Stikla tilts? – Rukruks pārjautā un pasmaida. - Urrrā! Es derrrības vinnēju. - Nesaprotu, kāpēc? - Padomā labi, kas bija rrrakstīts uz ceļa norrrādes tāfelītes. - Ledubere un Stikatils, - vienaldzīgi atbildu. - Tā kā burrrti bija padzisuši, uzrrrakstu “Stikla tilts” mēs izlasījām kā “Stikatils”. - Tik tiešām, Rukruk. Cik tu esi attapīgs! - uzslavēju ruksīti un noglaudu viņa galvu. - Lasi tālāk! - Rukruks mudina. Lasu: - “…Lai nokļūtu atpakaļ kalna galā, pieskaries pie uzraksta “Kalns””. - Cik labi, ka pašiem nebūs jārrrāpjas kalnā, - nosaka Rukruks un ar astīti pieskaras norādītajā vietā. Vienā mirklī viņš paceļas gaisā un aizlido kalna virzienā. - Rukruk! Kur tu esi! – kliedzu nopakaļ. - Esmu kalnā, - pēc pāris sekundēm Rukruks atkliedz. - Lido šurp! Pieskaros sienai… Lidojums ir tik īss, ka nepaspēju pat kārtīgi nobīties. - Cik forši! – iesaucos, piezemējoties blakus ruksītim. – Varbūt atkārtosim vēlreiz? - Nu nē, - ruksītis nepiekrīt. – Ņem metāla zaru un ejam labāk atpakaļ līdz krustojumam! Tā arī izdarām.
Atliek vien iet pa labi, tāpēc lasi 24. nodaļu "Pa labi".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
