20.nodaļa Koka pakāje

- Paliec tepat pie dobuma un pieskati mantas, - nokomandēju Rukruku, uzsēdinādams viņu uz liela zara. - Es norāpšos lejā.

- Labi, – piekrītoši pamāj ruksītis, jo viņš saprot, ka ar riteņu kājiņām tikt lejā nebūs iespējams.

Abām rokām ieķeros virvē, ar kājām to cieši apņemu un šļūcu lejā. Jau pēc dažiem metriem sajūtu dedzinošu sāpi plaukstās. Nesaprotu, kā Tarzāns multenē to spēja paveikt? Vai viņam plaukstas nebija jēlas no tulznām?

Kad esmu ticis līdz koka pakājei, palūkojos augšup.

- Esmu lejā! - iesaucos un pamāju Rukrukam.

Ruksītis uztraukumā piemirsis, ka atsperu roku vietā viņam tagad ir ritentiņi, arī grib pamāt, taču zaudē līdzsvaru un noveļas no zara. Krītot lejā, cilindriskais metāla kannas ķermenis divas reizes atsitas pret koku un visbeidzot paliek karājamies ar galvu uz leju dažus centimetrus virs zemes. Tas tāpēc, ka Rukruka astes atspere ieķērusies vienā no sieta gredzeniem.

- Es laikam arrrī esmu lejā, - drebošā balsī ierunājas ruksītis.

- Tu mani pārbiedēji, – nosaku un atsvabinu cietušo. – Vai nesasities?

- Nav ne vainas, - atbild Rukruks. - Tikai aste nedaudz sāp.

- Ai! Līdz kāzām sadzīs, - atmetu ar roku un nocitēju savas mātes spārnoto teicienu, kuru viņa izmanto, mani mierinot sāpīgos brīžos. 

- Līdz kādām kazām?– nesaprašanā pārjautā ruksītis.

Un tad es saprotu, ka esmu pāršāvis nedaudz pār strīpu. Neiešu jau laiku tērēt, stāstot robotam, kas ir kāzas.

- Mmmm. Es gribēju teikt, ka tepat netālu pļavā ganās vairākas kazas. Kad mēs nonāksim līdz tām, tava aste būs sadzijusi, - veikli izeju no situācijas.

Šķiet, ka ruksīti apmierina šāds skaidrojums. Viņš labpatikā pasmaida.

- Nu viss. Pietiek kulstīt mēles! - pārtraucu klusumu. - Beidzot jātiek no šejienes laukā.

Siets kā garš balles tērps nosedz koku līdz pat zemei. Noliecos, lai paceltu vienu tā malu.

- Smags! – sašutis iesaucos.

- Ja sietu nevarrr pacelt, zem tā jāizrrrok eja, - vērtīgu padomu iesaka ruksītis.

- Laba doma, - piekrītu.

Rakšanas darbi sokas diezgan ātri. Rukruks ar zobrata degunu uzirdina zemi, bet es ar pirkstiem zemi izraušu no bedres laukā.

Kad eja gatava, abi izrāpjamies viņpus sieta.

- Uh, kā piekusu! – nopūšos un apsēžos uz akmeņu kaudzes atpūsties.

Aiz gara laika akmeni, kas pagadās pa rokai, iemetu līdzās esošajā dubļu peļķē. Pēc mirkļa mans jūtīgais deguns saož nepatīkamu smaku.

- Kas te tā smird? – jautāju un aizdomīgi nopētu ruksīti.

- Tas neesmu es! – ruksītis taisnojas un pabrauc nostāk.

No vietas, kur iegrimis akmens, uz augšu sāk celties sīki burbulīši.

- Vai dubļi smird? - jautāju Rukrukam, ar pirkstiem turēdams degunu ciet.

- Tie nav dubļi, - ruksītis ierunājas drebelīgā balsī, - brrriesmīgais Smirrrdeklis mostas. Labāk steidzamies atpakaļ, jo viņš mūs var nobeigt ar savu prrretīgo smaku.

Steigšus pametu akmens kaudzi un skrienu atpakaļ līdz ejai. Pirmo palaižu Rukruku. Pats ielienu ar kājām pa priekšu, tā, ka galva paliek ejas ārpusē. Mani urda ziņkāre, jo vēlos ieraudzīt briesmoni.

Dubļi žļurkst un žļadz. Burbuļi briest arvien lielāki un lielāki, līdz ar blīkšķi pārsprāgst, visu apkārtni ietinot pretīgas smakas tīmeklī. Starp visiem burbuļiem izceļas viens. Tas aug visstraujāk un sasniedz jau iespaidīga gaisa balona izmērus.

- Netūļājies! Lien ātrrrāk! - Rukruks sauc no iekšpuses.

Jūtu, ka nebūs labi, tāpēc paklausu.

Tiklīdz aiz sevis aizberu eju, atskan sprādziens, un smagais siets sašūpojas. Cik noprotu, Smirdeklis ir pārplīsis.

Dziļi ievelku gaisu, taču, lai cik tas nešķistu dīvaini, te aiz sieta pretīgā smaka nav jūtama.

- Nesaprotu, kāpēc te nesmird? – neizpratnē jautāju.

- Prrriecājies, citādi no neizturrramās smirrrdoņas būtu nosmacis! – to sakot, Rukruks pakustina atsperu asti un turpina, - Varrrbūt man to vajadzēja apsaitēt.

- Ko apsaitēt? Smirdekli? – nesaprotu.

- Asti, - strupi atcērt ruksītis.

- Ja tu gribi, varu to izdarīt.

Iesienu Rukruku aiz astes virves galā, bet pats pa virvi uzrāpjos līdz dobumam. No turienes uz augšu uzvelku arī savu apsaitēto draugu. 

- Auuuu! – kviec Rukruks. - Mana aste! Atsaitē ātrāk!

- Ko tu īsti vēlies? Vispirms lūdz, lai apsaitēju asti, bet kad es to esmu kārtīgi iesējis virvē, tad bļauj, lai saitēju vaļā? - noskaities atraisu mezglu un atbrīvoju ruksīša asti.

- Es, es, es, - stostās ruksītis, - es domāju par ārrrstējošo apsēju, kas manu asti sadziedētu, pirrrms tiekam līdz tām kazām.

 

Nāksies vien nokļūt koka galotnē, tāpēc lasi 4. nodaļu "Koka galotne".