26.nodaļa StrautsIzvēlos ceļu pa labi, jo no visiem ūdeņiem strauts varētu būt visdrošākais. Ceļš izrādās līkumots. Kad esmu pieveicis trešo līkumu, ceļmalā augošo zālāju nomaina niedres ar skaru cekuliem galos. Tās ir tik garas, ka nevar pāri redzēt un saaugušas tik cieši, ka nevar cauri izspraukties. Varētu pat teikt, ka ceļu ieskauj necaurredzams niedru žogs. Nedrošības sajūtu vēl vairāk pastiprina ceļa līkumi, jo aiz katra straujā pagrieziena mani var sagaidīt kāds pārsteigums. Tā arī notiek. Aiz kārtējā līkuma ceļu visā platumā aizšķērso auklās iekārti dažāda garuma niedru posmi. Viegli pieskaros pašam mazākajam. Tas rada smalku stabules skaņu un šūpojoties aizskar blakus esošo niedres posmu. Arī tas ieskanas, tikai savādāk, un iešūpina nākamo niedres posmu. Tā pakāpeniski tiek iešūpinātas un ieskandinātas visas niedru stabules. Nesakarīgais skaņu jūklis atgādina haotisku pūšamo instrumentu noskaņošanu pirms koncerta sākuma.
Stabules skandina arvien neciešamāk, cenzdamās mani aizbaidīt. Nepadodos. Aizspiežu ausis un pietupies izrāpjos pa skanošā aizkara apakšu otrā pusē. Kaut arī stabules turpina tikpat sparīgi šūpoties un savā starpā sisties, šajā aizkara pusē ir pilnīgs klusums. Nekavēju laiku un raitā solī turpinu iesākto ceļu. Pavisam drīz nonāku pie gravas, kur ceļš apraujas. Lejā paveras līkumota gultne, kurā, acīmredzot, kaut kad agrāk tecējis strauts. Šobrīd tas izžuvis, un tikai aplauzīti niedru stiebri smiltīs iezīmē bijušā strauta tecējuma līniju. Ceļa turpinājums saskatāms pretējā krastā. Tas nozīmē, ka man, lai nonāktu uz šī ceļa, jāšķērso izžuvušā strauta gultne. Domāts – darīts. Taču līdzko speru pirmo soli, no niedru stiebriem, kas atgādina smiltīs iespraustus kokteiļsalmiņus, izšaujas krāsainas ūdens šaltis. Līdz ar sarkanām, dzeltenām un zilām ūdens šaltīm, vairāki simti niedru izpūš iepriekš dzirdētās stabules skaņas. Tikai šoreiz tās kārtojas patīkamā melodijā. Tās tik ir strūklakas! Krāsainas un muzikālas. Kaut ko tādu redzu pirmo reizi. Brīdi stāvu kā apstulbis. Teiciens, ka jūtos kā ar ūdeni apliets, šoreiz būtu īsti piemērots. Kamēr skan mūzika, ūdens strūklakas, vienai krāsai sajaucoties ar otru, pāri gravai izveido varavīksnes tiltu. “Par mani kāds parūpējies”, pie sevis nodomāju un nedroši uzkāpju uz līkā tilta. Kājas iegrimst līdz pat ceļgaliem, jo tilts veidots no krāsainām miglas kārtām. Iet nav grūti, bet sevišķi droši nejūtos, jo tilta pamats caur miglas kārtām nav saredzams. Līdzko šķērsoju tiltu, mūzika apklust, un varavīksne izgaist. Ar nožēlu secinu, ka atrodos uz ceļa krustojuma pie milzīgā laukakmens ar izkalto uzrakstu: “Ja iesi pa labi – priekšā būs strauts. Ja iesi taisni – priekšā būs upe. Ja iesi pa kreisi – priekšā būs purvs.” Kur es īsti atrodos? Vai Milzumilža pasaule ir kāds labirints?
Ja izvēlies iet pa kreisi, lasi 5. nodaļu "Purvs". Ja izvēlies iet taisni, lasi 13. nodaļu "Upe". Ja izvēlies atgriezties pļavā, lasi 28. nodaļu "Atkal pļava".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
