18.nodaļa Mājās

Lietū izmircis galīgi slapjš, sēžu mājās uz mīkstā viesistabas dīvāna un aplūkoju balto Rukruka lādīti. “Jāpameklē tēva darbarīku kastē kāda stieple, un jāpaurbina slēdzene,” tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā pēc atgriešanās no Milzumilža pasaules.

Ceļos augšā, lai dotos uz tēva darbistabu, taču augšstilbā sajūtu tādu kā adatas dūrienu.

- Ai! – ieknukstos un pataustu sāpošo vietu. Biju pavisam piemirsis, ka bikšu kabatā noglabāta Rukruka atsperu astīte. Izņemu no kabatas laukā un momentā atrodu pielietojumu. Ievietoju to slēdzenē. Slēdzene nokrakšķ, un lādīte atveras.

Arī šajā lādītē, tāpat kā iepriekšējās divās, atrodas salocīta papīra lapiņa. Atloku to vaļā cerēdams, ka izlasīšu Rukruka atvadu vēstuli, taču papīra lapiņa no abām pusēm ir pilnīgi balta. Vienīgais, kas tajā slēpjas, – mana pazudusī lata monēta.

- Nesaprotu, kāpēc Rukruks man neko nav uzrakstījis, - klusi pie sevis nosaku.

Caur atvērto istabas logu izspraucas saules stars un iespīd atvērtajā lādītē. Tā nomirgo, un iekšpusē uz vāka, kā uz mobilā tālruņa ekrāna, izgaismojas Rukruka galva.

- Sveiks, Niko! Tā sanāca, ka mēs neatvadījāmies, tāpēc izdarīšu to tagad, kad esi mājās.

- Sveiks, Rukruk! – pārsteigts iesaucos. – Kas noticis ar tavu balsi? Kāpēc tu vairs nerunā stiepto rrr?

- Par to nebrīnies, jo es māku mainīt balsis, - mierina ruksītis. - Bet tagad visu pēc kārtas. Vai ievēroji, ka gandrīz visi, ar kuriem tu sarunājies Milzumilža pasaulē, mīklaini nozuda? Zaļbārdi apņēma gaisā lidojošu zāles stiebru mākonis. Eļļaini pievilka magnēts. Metālnieks tika nozagts. Bet es slidojot nozudu…

- Tā bija, - piekrītu.

- Vai atceries, ko tev stāstīju par Milzumilzi, kad jautāji, kāds viņš izskatās?

- Milzumilzis vienmēr parādās citā izskatā, - pārliecinoši atbildu.

- Uzmanīgi klausies tālāk, - turpina ruksītis. - Gribu atklāt patiesību, lai tu nedomātu, ka Milzumilža pasaulē viss ir tik briesmīgi, kā izskatās. Tas, ka pie visām mīklainajām nozušanām vainojams Milzumilzis, tev tika teikts, lai maldinātu. Patiesībā nevienam pāri netika nodarīts, jo visas lomas no labirinta sākuma līdz pat beigām tēloja viens vienīgs “aktieris”.

-  Vai tu esi Milzumilzis? – neticīgi pajautāju.

- Jā, es esmu Milzumilzis. Es radīju savu pasauli un pats tajā tēloju Zaļbārdi, Eļļaini, Metālnieku, Žagarīgņu, Ugunsrīkli un citus.

- Man grūti tam noticēt … Bet kā tu varēji notēlot Žagarīgņu, ja atradies man blakus ruksīša izskatā?

- Žagarīgņa bija lelle, kas runāja to, ko es domāju, - Rukruks pasmaida. - Vai pamanīji, cik ļoti satraucos, kad tu ar metāla zaru viņam pieskāries? Es baidījos, ka žagaru lelle apgāzīsies, un tu pirms laika atklāsi manu noslēpumu.

- Kas to būtu domājis, ka labākais draugs izrādās melis, - ar skumjām secinu. - Kāpēc tu to darīji?

- Lai tava ikdiena būtu interesantāka, - taisnojas Rukruks. – Tu vienmēr biji tik vientuļš. Māte un tēvs augas dienas aizņemti darbā, tāpēc par savu labāko draugu un laika kavēkli izvēlējies datoru un mobilo telefonu. Man radās doma tevi sapazīstināt ar dažādiem Milzumilža pasaules personāžiem, lai tu saprastu, kas ir draudzība, izpalīdzība, nodevība un, lai tu iemācītos stāties pretī grūtībām. Vai tas man izdevās, spried pats. Bet tagad beigšu runāt. Vēl tikai pateikšu, ka atver vaļā lādīti vienmēr, kad jūties vientuļš un vēlies parunāt. Atā!

Rukruka seja no ekrāna izgaist, un lādīte aizveras ciet.

- Atā, Milzumilzi! – nosaku un kā lielu dārgumu, lādīti  pielieku pie sirds.

 

……

 

Noskrapst atslēga, un atveras ārdurvis. Pēc soļiem atpazīstu, ka dzīvoklī ienākusi mamma.

- Niko! Tā esmu es, -  no gaiteņa atskan balss. - Šodien man darbs beidzās ātrāk.

Dzirdu, kā mamma aiziet uz virtuvi un izkrāmē iepirkumu maisiņu.

– Kā tev šodien gāja? – likdama ledusskapī pārtiku, viņa jautā.

- Lieliskāk nemaz nevar būt! – atbildu, vēl joprojām turēdams lādīti pie sirds.

- Droši vien visu dienu pie datora spēlītes spēlēji, - mamma turpina.

- Neuzminēji, - lepni nosaku. - Es šodien pie datora pat nepiesēdos.

Mamma ir tik pārsteigta, ka pamet kārtošanas darbus virtuvē un ienāk viesistabā.

- Vai tiešām? – viņa netic un ieraudzījusi, ka esmu cauri slapjš, jautā:

- Šodien lietus nemaz nav lijis. Ko tu darīji?

Es pasmaidu un neko neatbildu. Lai tas paliek mans un Milzumilža noslēpums.