3.nodaļa Ala

Kaut arī telpa atrodas dziļi zem zemes un logu tai nav, tomēr te ir pietiekami gaišs, lai varētu saskatīt apkārt esošās lietas. Telpas centrā atrodas milzīga metāla vanna ar liesmojošu šķidrumu. Blakus vannai novietota gandrīz tikpat liela slēgta tvertne ar vairākiem cauruļu vijumiem visapkārt. Pa resnāko cauruli, kuras gals beidzas tieši virs vannas, ik pēc noteikta laika uguns liesmām virsū uzlejas jauna šķidruma porcija. Kolīdz tas notiek, degošo liesmu strēles uzšaujas līdz pat alas griestiem, atsitas pret tiem un sadalās sīkās dzirkstelēs. Izskatās, ka tiek šautas svētku petardes.

Pretējo alas stūri aizņem metāla skapis ar divām durvīm, bet to no abām pusēm ieskauj griestos iekārtas dažāda garuma ķēdes, uz kurām pakārti darbarīki un detaļas. To ēnas kustīgajā gaismā uz sienas rada ķēmīgus atspulgus.

Pēkšņi uguns sprakšķoņu pārtrauc klusa balss, kas nāk no kustīgo ēnu puses: - Tas irrr viņš!

Pirmajā mirklī sabīstos. Runātāju neredzu, tomēr pēc gari stieptā “rrr” varu precīzi noteikt, ka tas ir Eļļainis.

- Jā! Tas esmu es! – spītīgi atcērtu, vēl joprojām sēdēdams uz apaļās paplātes. – Kāpēc tu nepagaidīji? Tevis dēļ man nācās pārciest visādus pārbaudījumus!

Atbildes nav, un runātājs nav redzams.

- Kāpēc tu slēpies? – neliekos mierā. - Atbildi taču!

- Es neslēpjos!  Es tikai karrrājos.

Gaismas ņirboņā starp ķēdēs karājošajām detaļām cenšos saskatīt mazo robotu.

- Es tevi neredzu! – kļūstu nepacietīgs.

- Tā varrrētu būt, jo esmu sadalīts pa daļām, - skumīga balss man atbild.

- Kāpēc sadalīts pa daļām? Vai salūzi?

- Milzumilzim nepatika, ka arrr tevi rrrunāju. Viņš mani pievilka arrr magnētu, bet pēc tam izjauca, - Eļļainis žēlojas.

- Nabadziņš, - mani pārņem līdzjūtība, - kā tev palīdzēt?

- Pamēģini salikt no jauna, tikai savādāku, lai Milzumilzis neatpazītu.

Nolecu no paplātes un pietuvojos ķēdēm. Tajās karājas uzgriežņu virtenes, knaibles, zāģi, urbji, šķēres, naži, dažādu izmēru zobrati, stieples, vadi, krāni un tukši krāsu bunduļi. Nu nemaz nav sliktāk, kā pie tēva vecajā garāžā. Uzmanīgi pārskatu katru ķēdes posmu. Tās ķēdes, kurām pieskaros, sakustas. Alu pārņem metāliska skaņa, jo kustīgajās ķēdēs karājošie priekšmeti viens ar otru sasitas.

Beidzot uz vistālākās ķēdes pamanu pakārto robota galvu.

- Tas esi tu, Eļļaini? – vēlos pārliecināties.

- Tā varrrētu teikt, - skumīgi atbild robota galva.

Viņam runājot, vairs neiedegas acu spuldzītes, un arī smieklīgais snuķa deguns kaut kur pazudis.

Noņemu robota galvu no ķēžu pakaramā un sāku meklēt citas noderīgas detaļas. Atrodu metāla kannu, četrus ritentiņus, atsperi, zobratu ar diviem caurumiem un divus lielus uzgriežņus. Tā kā bieži esmu uzturējies tēva garāžā metinot, jaucot un skrūvējot kopā dažādas mašīnas detaļas, man nekādas grūtības nesagādā Eļļaiņa atjaunošana.

Pie metāla kannas dibena piemetinu atsperi, bet pie kannas vāka – robota galvu.

- Nu tev ir ķermenis ar asti un galvu, – stāstu pusgatavajam robotam.

- Kas es būšu?

- Neesi ziņkārīgs. Drīz uzzināsi, - atbildu un turpinu darboties.

Kannas sānā izurbju četrus caurumus un tajos ieskrūvēju ritentiņus.

- Tās būs tavas mazās, bet veiklās kājiņas, - skaidroju tālāk.

Galvas augšpusē ieskrūvēju divus lielus uzgriežņus.

- Tās būs ausis.

Deguna vietā piemetinu zobratu ar diviem caurumiņiem.

- Un tas būs šņukurs.

Ar lepnumu aplūkoju savu meistardarbu. Klusībā nodomāju: ”Ir nu gan sanākušas ekstrēmas pārvērtības – no darba robota par ruksīša robotu”. Tad jaundarinājumu piestumju pie metāliskās tvertnes paspoguļoties.

- Vai būs labi? – jautāju.

Tvertnes cilindriskā spoguļvirsma izkropļo attēlu, un ruksītis izskatās daudz uzblīdušāks un šķībāks, taču tas viņu neuztrauc.

- Rrr-uk! Rrr-uk! – priecīgi ierukšķas bijušais Eļļainis un pakustina atsperes astīti.

- Tev labi sanāk rukšķēšana. Nosaukšu tevi par Rukruku. Vai patiks?

- Jā! Rrr-uk! Rrr-uk!

- Vai tagad tu mani varētu aizvest pie Metālnieka? Vēlos viņam pajautāt par Milzumilzi.

- Tepat jau Metālnieka ala irrr, tikai saimnieka uz vietas nav, - Rukruks nopūšas, - Milzumilzis viņu sagūstīja un abi uz Ugunsrrrīkles aizlidoja prom.

- Uz kurieni? – vēlos izdibināt.

- Nezinu, - Rukruks nopūšas, un gar viņa acu spuldzītēm notek daži eļļas pilieni.

- Kas ir Ugunsrīkle? – nerimstos.

- Rrr-uk! Rrr-uk! Ugunsrrrīkle ir pēdējais Milzumilža pasūtījums. Tas lido, peld un pārrrvietojas pa zemi.

- Kāpēc Milzumilzim vajadzīgs tāds monstrs? – neizpratnē jautāju.

- Jo lielāks spēks, jo lielāka varrra. Tādā veidā viņš varrr pakļaut visu mūsu pasauli.

- Mums abiem noteikti jāatbrīvo Milzumilža gūstekņi. Tev jāatrod Metālnieks, bet man – Zaļbārdis.

Rukruks piekrītoši pamāj un pieripo pie metāla divdurvju skapja.

- Kurp tu brauc? – jautāju.

- Uz slepeno izeju, kas parrredzēta īpašiem gadījumiem, - atbild ruksītis un četras reizes piesit pie metāla durvīm. – Šo izeju izmantošu pirrrmo rrreizi, tāpēc nezinu, kurrr nonāksim.

Abas durvis čīkstēdamas atveras, un no skapja izbirst paprāva atkritumu kaudze.

- Izskatās, ka te ir nederīgo lietu glabātuve, - secinu.

- Tas irrr maskēšanās nolūkos, - atbild ruksītis un ar šņukuru no ieejas nošķūrē atkritumus.

Kad ceļš atbrīvots, iekāpjam šaurajā skapī. Uz sienas izceļas divas baltas pogas ar melnām bultām. Uz vienas pogas bulta vērsta lejup, bet uz otras – augšup.

Robots ar astīti uzsit pa to pogu, kuras bulta tiecas augšup. Skapja durvis aizveras, un mēs abi paliekam pilnīgā tumsā. 

 

Tālāk lasi 15. nodaļu "Koks".