17.nodaļa Ēna

Kaut arī abas takas ir pilnīgi vienādas, izvēlos to, kas atrodas no manis pa labi.

- Ja pa labi, tad būs labi. Ja pa kreisi, tad būs greizi, - pusbalsī nodungoju tikko sacerētu meldiņu, mēģinādams sevi pārliecināt, ka izvēle pareiza.

Kādai smalkas balstiņas īpašniecei mans dziedājums iepaticies, jo seko pavisam kluss meldiņa atdarinājums. - Ja pa labi, tad būs labi. Ja pa kreisi, tad būs greizi.

- Kas te ir?  - nedroši iejautājos.

- Hi! Neviena te nav! – smieklos iespurdzas smalkā balstiņa.

- Gribu tevi redzēt! – uzstājīgi turpinu.

- Negribu tevi dzirdēt! – atbild balstiņa.

- Tu nu gan neesi viesmīlīga. Pasaki vismaz, kur es atrodos? – kļūstu dusmīgāks.

- Nekur, - balstiņa strupi atcērt.

- Kur tas ir – nekur? Nekurzemē?

Klusums ieilgst.

Cik noprotu, atbildi no neredzamās runātājas tik drīz nesaņemšu. Nolemju, ka nav vērts ilgāk gaidīt un sāku kāpt pa akmeņaino kalnu lejup. Lai kāpšanu padarītu kaut cik interesantāku, cenšos pārvietoties tikai pa lielākajiem akmeņiem. Kad esmu dažus akmens milzeņus pievarējis, galvā dzimst jaunas dzejas rindas.

Akmeņi man ceļu rāda,

Kaut tie nesaka ne vārda.

Hip, hop, augstāk lecu;

Tam vēl neesmu par vecu.

Lēkājot pa akmeņiem, klusībā vairākkārtīgi atkārtoju četrrindi un priecājos, ka beidzot arī mani apciemojusi dzejas mūza.

Kad līdz kalna pakājei atlicis vairs tikai pēdējais lēciens, akmens, uz kura stāvu, pēkšņi sakustas. Zaudēju līdzsvaru, un kā mazs bērns, kas tik tikko spēris pirmo nedrošo soli, sagrīļojos un nokrītu ar seju tieši smiltīs.

- Tfu! Kāda nekrietnība! Tfu! – no mutes špļaudams starp zobiem skrapstošos smilšu graudus, iesaucos. – Kas te jokojas? Tfu!

Slaukot smilšaino seju un apģērbu, pieceļos. Skatiens pārslīd apkārtnei. Vēlos ieraudzīt negantnieku, kas man kaitējis. Taču visapkārt nav nevienas dzīvas radības. Tikai es un mana ēna.

- Vai tu mani pagrūdi? – aizdomīgi jautāju ēnai. 

Atbildes nav.

“Es tev parādīšu”, klusībā nodomāju un tumšajam plankumam uzsviežu smilšu sauju. – Še tev!

Ēna noraustās uz vienu un uz otru pusi, it kā nezinādama, kur sprukt. Tad izgaist.

- Kas vainīgs, tas bailīgs! – lepni nosaku un pie sevis nopriecājos, ka tik ātri esmu izskaitļojis vainīgo.

Pēc pāris noietiem soļiem caur botām sajūtu pēdu kņudēšanu. Kā tad! Ēna atkal mani pavada un kā uzticams sunītis slīd līdztekus.

- Jau atkal tu! Skic! – mēģinu ēnu aizdzīt prom.

Šoreiz ēna projām nemūk. Kādu laiciņu tā guļ sastingusi pie manām kājām un tad, ne no šā, ne no tā, sāk strauji sarauties. Drīz vien ēna paliek tik maza kā krekla poga. Ilgi nedomādams, paņemu vistuvāko akmeni un uzlieku tai virsū.

- Tagad tu vairs man nesekosi!  - draudīgi nosaku un turpinu iesākto ceļu.

Pirmo mirkli jūtos gandarīts par savu rīcību, taču drīz mani sāk mocīt bažas: “Diez, kā ēna jūtas? Varbūt tai sāp?” Un es nolemju atgriezties.

Akmens vēl joprojām atrodas tai pašā vietā. Pieliecos un sloga vienu pusi paceļu uz augšu. Iespiestajā bedrītē kaut kas spīguļo.

- Ak! Mans lats! – iesaucos. - Kā tas te nokļuvis?

Līdzko paceļu lata monētu, spožais metāls pārvēršas oglītē un sadrūp manā plaukstā. Esmu pārsteigts, jo par tādiem brīnumiem stāstīts tikai pasakās. Kāpēc tas notiek ar mani? Es taču neatrodos pasakā.

No plaukstas nopurinu pelnus. Kā sīkas mušiņas tie uzlido gaisā un sāk griezties riņķa dejā. Stāvu apstulbis un nevaru pakustēties, bet mazie melnie punktiņi tik riņķo un riņķo, ietinot mani necaurredzamā mušiņu plīvurā. Un tad es jūtu, ka tieku pacelts un nests. Es lidoju!? Tikai uz kurieni?

Kad piezemējos, plīvurs izgaist. Atskārstu, ka atkal esmu uznests kalna virsotnē.

- Nu pagaidi, ēna! Es tev rādīšu! – nikni iesaucos un savicinu dūri.

 

Ja vēlreiz izvēlies taku pa labi, lasi 21. nodaļu "Atkal ēna".

Ja izvēlies taku pa kreisi, lasi 29. nodaļu "Pļava".