21.nodaļa Atkal ēnaVienmēr, kad rīkojos pretēji tēva gribai, viņš atgādina: “Niko, tu esi spītīgs kā ēzelis!” Protams, ka tēvam taisnība. Arī šoreiz spītība liek man atkārtoti izvēlēties taku pa labi. Pa kalna nogāzi nokāpju bez starpgadījumiem. Kad nonāku līdz liktenīgajam akmenim, kura dēļ pirmīt nokritu, iekšējs spēks urda vēlreiz uzkāpt un pārliecināties, ka divas reizes pēc kārtas viena un tā pati neveiksme negadās. Pirms izšķirīgā soļa palūkojos, vai ēna neseko. Ar prieku secinu, ka gaiss tīrs. Uzmanīgi uzlieku labo kāju uz akmens un ar pēdu cenšos to nedaudz iešūpināt. Akmens nekustas. Gluži kā zemē iecementēts. Bet kolīdz no zemes atrauju kreiso kāju, akmens sasveras uz vienu sānu. Es zaudēju līdzsvaru un atkal nokrītu. - Nu pie velna! – noskaišos. - Vai ēna atkal uzdarbojas? Man taisnība. Milzīga melna pankūka guļ līdzās akmenim un drudžaini raustās smieklu lēkmē. Strauji pielecu kājās. Dusmas vārās kā verdošs ūdens. Tūlīt, tūlīt sāks burbuļot un uzies gaisā! - Še tev! - iesperu ēnai. Šķiet, ka spēriens ēnu tikai uzjautrina. Tas mani vēl vairāk uzjundī. Iekarstu un spārdos tik sparīgi, ka nepamanu, - ēna mani aizvilinājusi prom no takas. Viltniece kaut ko ieplānojusi, bet es to apjaušu par vēlu, - tikai tad, kad esmu uzkāpis uz grimstošajām smiltīm. Smalkie smilšu graudi dažu sekunžu laikā apņem mani līdz pat viduklim. Smilšu ieskauts, nespēju vairs pakustēties. Jūtos kā betona pālis, kuru celtniecības mašīna zemē dzen arvien dziļāk un dziļāk. Gar acīm ņirb neskaidri attēli... Zaudēju samaņu…
……
Caur aizvērtiem plakstiem sajūtu gaišumu. “Vai tiešām jau rīts?” pusmiegā sev jautāju. Lai arī kā nevēlos, tūlīt mani nāks modināt mamma, sakot, ka laiks jau celties. Bet es tik ļoti negribu celties un tik ļoti negribu iet uz skolu. Siltais gaišums vēl joprojām apspīd manus plakstus, kutina vaigus, pieri un lūpas. Ar aizvērtām acīm, baudot gaismas maigos pieskārienus, pusmiegā noguļu vairākas minūtes. Taču mamma vēl joprojām nenāk. Man kļūst nedaudz vēsi, tāpēc izstaipos un lēnām atveru acis. Tās apžilbina spožie saules stari, kas iespīd pa caurumu vairākus metrus virs manis. Saprotu, ka šī nav mana istaba, bet vieta šķiet pazīstama. - Āāā! - skaļi ieaurojos apjēdzis, ka atkal pamostos dziļajā bedrē. Biju cerējis, ka iepriekš notikušais ir tikai sapnis. Mana guļvieta atrodas tieši tajā pašā vietā, kur iepriekš - smiltīs. Pavisam netālu netīrā peļķe ar noslīkušo košļeni un vienlatnieku. “Vai tik nav tāds ticējums, ka naudu iemet ūdenī uz atgriešanos. Ko gribēju, to saņēmu,” - pie sevis nodomāju. Pieceļos un aši pa apsūnojušajām akmens kāpnēm raušos augšup. Nav ne mazākās vēlēšanās vēlreiz satikties ar peļķē mītošo briesmoni. Kad tieku kalna virsotnē, ceļu pa labi vairs neizvēlos, jo mana spītība cīņā ar ēnu pierādījusi savu bezspēcību. Atliek vien izvēlēties taku pa kreisi, tāpēc lasi 29. nodaļu "Pļava".
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
| Aizkulises
Karte Labirinta ceļus, pa kuriem doties, no piedāvātajiem variantiem izvēlas pats lasītājs. Ja uzklikšķināsiet uz labirinta kartes, tā palielināsies. Lai palielināto karti noņemtu no ekrāna, nospiediet pogu esc (escape).
Špikeris Iesaku pirmo reizi garstāstu izlasīt bez špikera. Ja tomēr rodas vēlme iziet pilnīgi visu labirintu gan ar pareiziem, gan ar nepareiziem ceļiem, lasiet šādā secībā.
Kā stāsts radās 2007. gada sākumā iedomājos, ka varētu pamēģināt uzrakstīt stāstu ar tādiem kā spēles elementiem. Bērnam vai pusaudzim tiktu dota iespēja pašam izvēlēties, kuras nodaļas lasīt. Protams, ka vispiemērotākā stāsta tēma šajā gadījumā būtu piedzīvojumi nepazīstamā vidē, kur pie atrisinājuma tiek, ejot gan pa pareiziem, gan pa nepareiziem ceļiem. Katru labirinta ceļa posmu biju paredzējusi aprakstīt citā nodaļā, tāpēc, līdzīgi kā programmēšanā, sastādīju ceļu algoritmu. Toreiz vizuāli savā galvā iztēlojos, kāda būs vide un personāži, bet tā kā rakstnieka mūza mani nemēdza apciemot katru dienu, rakstīšana padevās ļoti, ļoti lēni. Bija pat dienas, kad vairākas stundas sēdēju pie vienas rindkopas domādama, kā to labāk uzrakstīt. 2007. gada rudenī pavisam nejauši uzzināju, ka apgāds „Zvaigzne ABC” organizē pirmo konkursu “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem”. Tobrīd šajā izdevniecībā tika sagatavota manu rokdarbu grāmatu sērija „100 radošas idejas”, tāpēc nevēlēdamās, lai mani atpazīst, konkursam iesniedzu darbu ar pseidonīmu NikoSata. Žūrija stāstu izbrāķēja. Iespējams, ka stāsta pasniegšanas veids bija par sarežģītu, jo latviešu valodā līdz tam laikam bija pierasts grāmatu nodaļas lasīt visas pēc kārtas. Savukārt es piedāvāju nodaļas lasīt haotiskā secībā. Otrs iemesls, kāpēc stāstu noraidīja, manuprāt, literārā valoda, jo šajā ziņā esmu amatieris – iesācējs. Garstāsts manā plauktā nogulēja vairākus gadus. Vīra mudināta, vismaz piecas reizes ķēros tam klāt, lai pilnveidotu tekstu. Katru reizi tālāk par trīs vai četrām nodaļām netiku. Tikai tad, kad izveidoju savu mājas lapu, nolēmu, ka pienācis īstais laiks garstāsta atjaunošanai. Pieķēros tam vēlreiz klāt 2015. gada vasarā un 2016. gada sākumā. Šajā laikā tapa arī visi zīmējumi. Tikai tagad, kad stāsts ir ievietots mājas lapā, saprotu, ka vispiemērotākais tā pasniegšanas veids ir nevis grāmata, bet dators.
P.S. Lai arī vairākus gadus Latvijā kā naudas zīmi lietojam eiro, savā stāstā atstāju latu. Tas tādēļ, ka lats ir latviska un arī vēsturiska naudas zīme. Galu galā neviens jau nav apgalvojis, ka mums nekad vairs nebūs lati.
Stāstā pieminētās lata monētas priekšpuse (averss) un aizmugure (reverss).
|
